Jaunais – 2014. – gads sagaidīts. Salūts nograndis, šampanietis izdzerts, augstāko valsts amatpersonu runas noklausītas, un eiro monētas un banknotes iegūlušas Valda Dombrovska un daudzu Latvijas iedzīvotāju maciņos. Neraugoties uz to, ka vēl divas nedēļas būs „divvaldība", Latvijas nacionālā valūta nu ir eiro jeb oficiāli – euro.
Uz labu vai uz ļaunu esam pāršķīruši aptuveni 20 gadu rakstītu Latvijas vēstures lappusi, un nu ir jāiemācās sadzīvot ar jauno realitāti, kas izpaužas, gan sākot ar jau ierastā lata kursa pārrēķināšanu galvā, gan ar jauna maka iegādi, lai tajā ievietotu raibos, par latu banknotēm krietni vien neglītākos papīrīšus, kuru, tiesa, absolūtos skaitļos nu būs vairāk.
Latvija ar pievienošanos eirozonai iekļuva pasaules plašsaziņas līdzekļu ēterā un lappusēs, piešķirot šim notikumam svētku auru, bet uz vietas valūtas maiņa vairāk saistījās ar darba atmosfēru. Pieļauju, ka daudzi uzņēmumi, kas pirmās divas 2014. gada nedēļas drosmīgi nolēma strādāt, skaita stundas līdz paralēlās norēķināšanās beigām. Paies janvāris, paies arī jūnijs – termiņš, līdz kuram komercbankās latus varēs samainīt bez komisijas maksas, un mūsu nacionālais lepnums – lats – paliks vien kā nejaušu sarunu temats un pasaules numismātu iekāres objekts.
Lats nav vienīgais, ko gadumija paņem sev līdzi. Iepriekšējā gada nogalē atkāpās premjers Valdis Dombrovskis un līdz ar viņu – viss Ministru kabinets. Jaunu slotu vecajā gadā neatrada, nu tas būs jādara jaunajā, nākamajam valdības vadītājam jau tā neilgo premjerēšanas laiku samazinot vēl vairāk. Valsts prezidents Andris Bērziņš, kas pēc Zolitūdes traģēdijas atskārta, ka dažreiz bez ilgas apdomas uzreiz sakot to, kas ir galvā, var kļūt ne tikai par sabiedrības apsmiekla objektu, bet arī iegūt pozitīvu reakciju, nu ir nolēmis kļūt par aktīvāku spēlētāju Latvijas politikā un sev piešķirtās pilnvaras nosaukt valdības vadītāju izmantot uz pilnu klapi. Ilgajai kandidātu sijāšanai, kuras laikā labi zināmi uzvārdi mijās ar plašākai sabiedrībai mazāk pazīstamiem, būtu jānoslēdzas nākamajā nedēļā. Būs interesanti vērot, kādu ceļu izvēlēsies iet Andris Bērziņš –
piekritīs potenciālās koalīcijas piedāvātam kandidātam, kurš var nodrošināt vairākumu
Saeimā, vai izvēlēsies no cepures izvilkt savējo, kuram ar partiju atbalstu vēl jānodrošinās. Lai kāda būtu prezidenta rīcība, zinot to, ka aiz kalniem nav divas nozīmīgas vēlēšanas, var visai droši prognozēt, ka Latvijas politikā 2014. gadā ies karsti.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS