– Esmu dzimusi un augusi Liezērē – tāpat kā mani vecāki. Tepat ritējis arī vecvecāku mūžs, – stāsta LELDE PIETA. – Senāk dzimtas koks sakņojas Druvienā, Rankā un Alūksnē. Ja skatās vēl tālāk, manī plūst arī igauņu asinis. Pēc radu nostāstiem, no turienes arī mans uzvārds nācis.
Esmu beigusi Liezēres pamatskolu un Madonas pilsētas 2. vidusskolu. Ilgi nevarēju izdomāt, ko gribu studēt. Zināju, ka vēlos kaut ko radošu. Stājos Kultūras koledžā. Diemžēl netiku budžeta grupā. Tobrīd sapratām, ka mācību maksa, kā arī dzīvošana Rīgā būs pārāk dārgi ģimenei, tomēr studēt vēlējos un tepat Madonā iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Paralēli piereģistrējos bezdarbniekos un projekta ietvaros jauniešiem bezdarbniekiem uz gadu dabūju darbu pagasta pārvaldē.
Vienmēr esmu iesaistījusies pašdarbības kolektīvos pagastā un pulciņos skolā. Esmu gan dziedājusi, gan dejojusi. Ļoti patīk mūzika; dziedu un mazliet strinkšķinu ģitāru. Patīk rokdarbi, noformēt, taisīt afišas, apsveikuma kartītes un citus sīkumus. Varbūt arī tādēļ pēc projekta beigām piekritu negaidītajam piedāvājumam kļūt par kultūras nama vadītāju, jo jau vairākus mēnešus šī vakance bija brīva. Pēc dabas esmu diezgan klusa, kautrīga, tāpēc strādāt kultūras namā man bija liels izaicinājums. Vēl arī šobrīd daudz kam sevī kāpju pāri. Bet šis darbs man ir ļoti daudz ko devis. Patīk tas, ka manā darbā nav rutīnas – katrs pasākums nāk ar ko jaunu, ar jaunu pieredzi. Daudz kas vēl padomā. Gribētos Liezērē atjaunot kori vai deju kolektīvu, lai arī mēs varētu piedalīties Dziesmu svētkos. Esmu par to daudz domājusi – pat tik tālu, ka pati gribētu mācīties par deju kolektīva vadītāju. Gribētos, lai Liezēres cilvēki nav tik kūtri un savās mājās, rūpēs, ikdienā iegrimuši. Nekas nevar būt labāks par cilvēku pilnu kultūras nama zāli. Tad jūtu, ka tam, ko daru, ir kāda nozīme, un varu iepriecināt ar labu pasākumu vai koncertu.
Esmu Latvijas, Liezēres patriote. Liezēre ir skaista vieta ar lielu kultūrvēstures bagātību. Nekad nevarētu dzīvot lielpilsētā. Man vajag dabu, jo no tās es uzlādējos. Man patīk lauku cilvēki, un uzskatu, ka lauki ir Latvijas dvēsele.
Kad iejautājos par vārdu, Lelde stāsta, ka vecāki to izvēlējušies tāpēc, ka tas ir skaists, latvisks vārds: – Tobrīd Liezērē vēl nevienai meitenei tāda vārda nebija (tagad esam divas Leldes). Tas visiem pārsvarā saistās ar Raiņa lugas „Spēlēju, dancoju" Leldi. Atceros, ka mans pirmais pasākums kultūras nama vadītājas statusā bija koncerts tikšanās ar dzejnieci Kornēliju Apškrūmu. Toreiz nopirku viņas dzejoļu grāmatu, un viņa man tajā ierakstīja: „Leldei – meitenei ar brīnumskaisto un latvisko vārdu."
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva