Kad biju jaunāks un pārticīgāks, man bija izdevība apmeklēt vairākas gan tolaik, gan tagad turīgākās Eiropas valstis – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju u. c. Ekskursiju un caurbraucienu laikā daudz redzējām un uzzinājām.
Viena lieta gan saistībā ar nesenajiem traģiskajiem notikumiem palikusi prātā – nevienā lielpilsētā nemanīju tāda veida ēkas, kādas šobrīd tiek būvētas lielveikalu vajadzībām Latvijā. Varbūt kādā pilsētā kaut kas līdzīgs arī bija, taču to nebija daudz.
Iebrūkot Zolitūdes „Maximas" jumtam, ēkā atradās daudz cilvēku, gan pārdevēju, gan pircēju. Ja traģēdija būtu notikusi nevis 21. novembrī, bet pēc tam, kad uz jumta tiktu izveidots dārzs un bērnu rotaļu laukums, varam tikai ar šausmām iedomāties, cik daudz bērnu būtu gājis bojā, iebrūkot nedrošajām jumta konstrukcijām.
Mans viedoklis (un diezin vai kāds centīsies uz to sniegt skaidrojumu) ir šāds – vai tiešām Latvija jau ir tiktāl izrāpusies no krīzes bedres, ka uzņēmumi var atļauties būvēt tik lielus lielveikalus? Nedrošā ēka, kas tika steigā uzslieta, nu ir sagruvusi. Šī traģiskā gadījuma (kas daļēji ir arī valsts un pašvaldības vaina) sekas prasīs neparedzētus izdevumus. Vai Rīgas dome atminas, cik liels ir pašvaldības budžeta deficīts? Šī nebūs pirmā reize, kad pašu neizdarības dēļ būs jātērē lielas summas. Miljoni Latvijā tiek aizdoti un iedoti, bankas glābtas. Nesenais gadījums ar „Liepājas metalurgu" pierāda, ka valsts pārdroši var galvot un ieguldīt uzņēmuma glābšanā vairākus desmitus miljonu latu, uz kuru atgūšanu lielu cerību nav. Šie ir tikai daži no gadījumiem, kas atklāj plašāku naudas izšķiešanas sistēmu. Saprātīgi saimniekojot, šie līdzekļi ļautu maksāt normālas algas skolotājiem, mediķiem, policistiem un citiem budžeta iestāžu darbiniekiem, kā arī pensionāriem nebūtu jāuztraucas par to, ka viņu ienākumi ir zem oficiāli noteiktā iztikas minimuma. Gan šie gadījumi, gan Zolitūdes traģēdija apliecina, ka mūsu valsts varā nav cilvēku, kuri domātu par saviem līdzcilvēkiem.
Autors: ĀRIJS MŪRMANIS,
pensionārs