Ikreiz, atverot durvis, mēs nonākam kādā īpašā pasaulē, ko veido tās iemītnieki. Ikdienā katrs veram daudz un dažādas durvis – savas mājas, darbavietas, skolas, veikala, pašvaldības, muzeja, poliklīnikas un daudzas citas.
Nav tādas statistikas, cik durvju dienā vai savas dzīves laikā cilvēks atvēris un aizvēris. Turklāt ir arī simboliskās durvis, ko veram uz savām attiecībām ar cilvēkiem, Radītāju, vēl kādu. Durvis simboliski var atvērt faktiski uz jebko – uz iespējām, izdevību, laimi, karjeru, veļu valstību, rītdienu. Mēs sakām, ka drīz durvis vērs Jaunais gads, nesot līdzi jaunas iespējas. Tāpat durvis var arī aizvērt uz jebko – uz vientulību, dusmām, nesaticību, atkarībām, izdevību, sapratni, attīstību.
Durvis ir nozīmīgs simbols daudzu tautu ticējumos un tradīcijās. Ticējumi vēsta, ka dažādu ļaunumu novēršanai Ziemassvētku vakarā uz durvīm un sienām tika uzvilkti krusti, tad nenāca nedz slimības, nedz ļauni gari. Savukārt, kad durvis sprāgst vaļā, tad laime nāk ciemos. Tāpat arī – durvis čīkst ziemā uz salu, bet vasarā – uz sausu laiku.
Izrotātas, vienkārši tīras un baltas vai nevērīgi atstātas novārtā – mājas vienmēr sākas ar nama durvīm. Ja, tās paverot, pretī nāk siltums, viesmīlība, maltītes smarža un jautras čalas, mēs zinām, ka esam gaidīti, ka esam mājās.
Adventa laiks divās Madonas kristiešu draudzēs arī sācies ar durvju simbolisko un reālo klātbūtni. Senas un īstas koka durvis uzstādītas pie Dievmātes altāra Madonas katoļu baznīcā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 06.12.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto