Vispirms, protams, jājautā, ko tanī nedēļā grib atrast par vērā ņemamu. Bez tam mūsu situācijā, lai nedēļu aptvertu pilnā mērā, tā jāapskata jau no aizvadītās piektdienas, šoreiz īpaši tāpēc, ka tad sākās gatavošanās mūsu valsts lielajiem svētkiem. Kā nu kuram, bet man radās pārliecība, ka mēs šogad 18. novembrim pošamies ar vērienu. Tā milzīgā rosība pilsētā esošo lielveikalu autostāvvietās liecināja tikai vienu – ļaudis domā par svētku galdiem. Tātad svinēs ar vērienu.
Gastronomiski. Tur nav ko pārmest, un neviens to arī nedomā darīt. Pat nepieminētu, ja būtu mazāk, bieži vien bezjēgas, čīkstēšanas, cik slikti mums klājas. To, ka visiem neklājas vienlīdz labi, arī nevar noliegt, tikai daudzos gadījumos diemžēl vaina tiek meklēta citos, ne pašā činkstētājā.
Svētki aizuguņoja. Tiem veltītie koncerti izskanēja. Vai visi aicinātajā stundā dziedājām valsts himnu, tas tikai uz katra paša sirdsapziņas, jo šis brīdis to prasa darīt tikai sev, savai pārliecībai par savu valsti – Latviju. Ar to pārliecību, tā ārišķīgi ņemot, vajadzētu būt vismaz puslīdz kārtībā, tā var domāt pēc lielākiem, mazākiem un pavisam maziem pulkiem un pulciņiem (par partijām tos godāt, manuprāt, neklājas, jo, ja jau partija, tad tur būtu jābūt tūkstošu desmitiem), kas, deklarējot savu nacionālo pārliecību pietiekami skaļi, ļauj saprast, ka nelokāmi stāv un krīt par mūsu tēvzemi. Diemžēl, kā var redzēt no valstī notiekošā, vienādā patriotiskā domāšana ir ar niansēm, kuras nekādi nav ne apvienojamas, ne ievirzāmas kopīgas lietas labā. Saka jau, ka tas esot latviešu dabā. Kur trīs kopā, divas partijas gatavas. Kur lai ņemam tās tūkstošgalvainās, ar vienotu domu un darbu Latvijai? Diezin vai te kādreiz, ja tā notiks, spēs līdzēt tautas vēlēts prezidents. Kamēr katrs un viens bīdīs tikai savu vienīgo patiesību un, kas vēl ļaunāk, bieži vien šauru savtīgu interešu vārdā meistarotu, tikmēr deķītim stūru būs par maz un mēs atkal un atkal matīsim, kā valdība šūpojas vai strādā pustukšgaitā.
Bet vispār ņemot, gan valstī, gan tieši mūsmājās, ja atļauts tā teikt, rudenīgi pelēcīgās skumjas šajā nedēļā ar aukstu plaukstu pieskārās daudzām sirdīm, jo atnāca Viņa un pasauca līdzi visiem zināmus, cienītus vīrus. Kā jau teicu, mūsmājās īpaši tēvzemei skanošu dvēseli. Tagad brītiņu paklusēsim. Tāda nedēļa…
Jā. Bija arī pilnmēness. Vai debesu spīdeklim ir sakars ar bagātīgo līšanu pie mums un biezo snigšanu citur Eiropā, kas to lai zina. Kaut kur solījumos sniegs vibrē arī pār mums. Kaut tikai nesasnigtu uz nesalušas zemes!
Autors: OĻĢERTS SKUJA