– Madonā esmu dzimusi un visu savu līdzšinējo mūžu arī te esmu pavadījusi, – atzīst madoniete VELTA BROKA.
– Varbūt tāpēc, ka agri apprecējos – jau astoņpadsmit gados man piedzima pirmais bērns. Kopā ar vīru esam vairāk nekā 40 gadu. Abi dēli – Guntars un Gunvars – sen izauguši, vecākajai mazmeitai Klintai – septiņpadsmit, mazākā – Žanete Žanna – gan vēl mācās 5. klasē un provocē mani dažādiem jauniem izaicinājumiem. Tieši viņas dēļ es sāku trešdienās braukāt uz rokdarbu pulciņa nodarbībām Lazdonā, gribējās, lai arī Žanete saprot, ka daudz ko var darināt pats savām rokām. Nu trešdienas Lazdonā man kļuvušas par neatņemamu rituālu – esmu nopietni aizrāvusies ar pērļošanu, lai gan agrāk domāju, ka tādi sīki darbiņi nav manējie. Adīšana – tā gan. Daudzus gadus brīvajā laikā adīju ar mašīnu jakas un vēl šo to rokdarbu studijai „Jūrmala".
Rokdarbi man patīk – adu zeķes, cimdus, pērn akcijā Madonas muzejā lielu daļu lielā cimda noadīju. Izstādē bija arī pašai savs koks ar manis adītiem cimdiņiem.
Muzejs nu jau deviņus gadus ir mana darbavieta – rūpējos, lai tur valdītu kārtība un tīrība, cik varu, piepalīdzu arī citos darbiņos. Šobrīd gan saniķojusies veselība, un kādu laiciņu nestrādāju, bet ceru atgriezties atkal ierindā. Daudzus gadus esmu veltījusi Madonas sakoptībai. Ir bijis laiks, kad manā brigādē ir strādājuši 15 sētnieku, un pavisam Madonā bija trīs tādas brigādes, tagad visu lielākoties dara tehnika – tam ir savi ieguvumi, taču toreiz, manuprāt, Madona tomēr bija sakoptāka. Pa vidu piecus gadus esmu strādājusi „Ziķu" dārzniecībā, no vecajām dārzniecēm samācījusies visādas gudrības, kas noder, pašai savu dārzu veidojot. Kopā ar Madonas puķu draugiem esmu apciemojusi daudzus skaistus dārzus un no katra kaut ko mācījusies. Šis ir trešais gads, kopš pārcēlāmies paši uz savu māju Rīgas ielā, un tikai tagad es varu teikt, ka pamazām veidojas mans dārzs.
Vēl man ļoti patīk mežs, ja vien laiks atļauj, jau kopš skolas gadiem labprāt tajā uzturos. Var jau būt, ka tā būtu mana īstā vieta, ar ko saistīt savu profesiju, bet, manuprāt, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Patīk vērot putnus, fotografēt. Skolas gados padevās arī zīmēšana, un skolotājs ieteica to turpināt, bet… Arī vienai no mazmeitām šis talants piemīt, bet abas tomēr vairāk nosliecās uz mūziku. Vecākā mazmeita gan šobrīd ir Anglijā.
Kad iejautājos par vārdu, Velta teic, ka katram vārdam ir kaut kas kopīgs. Viņa kaut kur dzirdējusi, ka labāk izvēlēties vārdu, kam vārdadiena iekrītot gada gaišākajā laikā, taču arī par savu vārdu neko sliktu teikt nevarot. Tā bijusi tēta izvēle, lai gan meitas audzināšana gūlusies uz mātes pleciem. – Visa kā ir dzīvē pieticis – gan labā, gan sliktā, bet es nežēlojos, jo viss atkarīgs no tā, kā tu pats šo dzīvi uztver, – nosaka vārdadienas gaviļniece.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva