Vakar LTV raidījumā „Rīta Panorāma" Rīgas Stradiņa universitātes profesore un bijusī politiķe Ilga Kreituse visai precīzi raksturoja pašlaik sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Viņa minēja, ka Latvijā cilvēkiem iestājas zināms vienaldzības process – sabiedrība pamazām sašķeļas starp tiem, kas ir ieguvuši iespēju sabiedrību vadīt, un starp tiem, kuri vairs nemēģina izteikt protestu pret to, kā viņi tiek vadīti.
Minētā atziņa nav pēdējo dienu atklāsme. Par sabiedrības politisko apātiju runājam gadiem. Ikdienā to varbūt neapzināmies, taču šī apātija ir drauds valsts tālākai pilnvērtīgai funkcionēšanai, jo uzlabojumus valstī, pat ja tie ir, mēs vairs bieži vien nesaskatām, jo objektīvai lietu uztverei un novērtēšanai mums traucē buferis, ko veido iepriekšējā pieredze un pieņēmumi, sak', tāpat tur nekas labs nevar būt.
Šonedēļ tika publiskoti pētījuma rezultāti, saskaņā ar tiem 45% iedzīvotāju uzskata, ka Latviju saulītē spētu iznest gudrāki politiķi. Mums bija politiķis, un viens no retajiem, kuru par spīti cilvēciskiem trūkumiem varam dēvēt par valstsvīru. Viņam pieder vārdi: „Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai." Šie vārdi izskanēja 1918. gada 18. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, brīdi pēc neatkarīgas Latvijas nodibināšanas, un tos teica Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
18. novembrī, kad visi zālē esošie apzinājās, ka Latvija pastāv vien uz papīra un vārds „neatkarība" jau tuvākajā laikā būs jābūvē uz daudzu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju kauliem, Ulmanis runāja par jābūtību. Tā bija Latvija, kādu viņš vēlējās uzbūvēt, un vēsture apliecina, ka starpkaru laika Latvija iemiesoja daudzus no šajā runā paustajiem ideāliem. Kas bija tie, kuri to paveica? Vai politiķi? Pirmās brīvvalsts laikrakstu publikācijas liecina, ka arī tolaik netrūka politisko krīžu, korupcijas, pašlabuma meklētāju, cietpauru un visu citu nebūšanu, par kurām ikdienā sodāmies. Tauta bija tā, kas iznesa pēckara smagumu un, noticot skaidrai vīzijai, izveidoja Latviju par to, kas tā bija. Arī mēs šodien veidojam valsti, taču, šķiet, kaut kur esam nozaudējuši pirmās brīvvalsts rokasgrāmatu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS