– Vārdu man izvēlējās tēvs, kamēr vēl augu mammas puncī, ar tādu domu – ja piedzims meita, būs Jevgeņija, ja dēls – Jevgeņijs, – atklāj JEVGEŅIJA ZIMETA.
– Mamma ir madoniete, bet tēvs – no Dobeles puses, skolas gados pārcēlies uz Madonu, jo te dzīvoja viņa vecvecāki.
Esmu dzimusi Madonā, bet kopš dzimšanas dzīvoju Lazdonā. Ģimenē esam trīs māsas, es – vecākā. Lazdonā pagāja visa mana bērnība un jaunība, teju 30 gadu. Gāju Lazdonas bērnudārzā. Skolas laikā nodarbojos ar tautiskajām dejām Lazdonas tautas namā, ko vadīja Gunta Erele. Absolvēju Madonas 2. vidusskolu, tad Rēzeknes Augstskolā ieguvu inženiera specialitāti. Taču pirmās darba gaitas sāku Lazdonā – pasta nodaļā par pastnieci. Pēc tam biju pasta nodaļas priekšniece. Kādu laiku strādāju arī vienā no Lazdonas pagasta lielākajiem uzņēmumiem – SIA „Signāls".
Apprecējos ar madonieti Nikolaju. Pirmā meita piedzima Madonā un arī skolas gaitas uzsāka Madonas pilsētas 2. vidusskolā. Kad vīram piedāvāja darbu Rīgā, es vēl nebiju gatava pamest savu dzimto pilsētu. Tā pagāja trīs gadi. Vēlāk, kad man piedāvāja darbu Rīgā, arī mēs ar meitu pārcēlāmies uz galvaspilsētu. Nu jau sešus gadus esmu rīdziniece, bet joprojām sevi uzskatu par lazdonieti un tā uzskatīšu allaž. Pirmajā gadā Rīgā bija pavisam grūti, visu laiku nepameta vēlēšanās atgriezties uz „kluso" pilsētu Madonu. Rīgā piedzima otra meita, kam devām neparastu vardu – Amina.
Rīgā es strādāju bankā. Pēc iespējas biežāk, arī visos svētkos, esam Madonā, jo te ir visi tuvie – vecāki, vecvecāki, draugi, paziņas, bijušie kolēģi.
Ar manu vārdu (kas, starp citu, šonedēļ, pēc PMLP datiem, ir populārākais starp sieviešu vārdiem. – B. M.) ir bijuši daudzi kuriozi. Pēdējais, ko spilgti atceros, bija nesen darbā – telefonsarunas laikā tika sarunāta tikšanās ar klientu, bet, kad tikāmies klātienē, viņš bija ļoti pārsteigts, jo bija domājis, ka tikšanās būs ar
Jevgeņiju (vīrieti). Arī ar vārdadienas svinēšanu ir bijis visādi. Studiju gados kursabiedri mani sauca gan par Ženiju, gan par Eiženiju (laikam jau no saīsinātā vārda Žeņa), bet nekādi negribēja saukt par Jevgeņiju un sveica mani tajā dienā, kad šie vārdi ir kalendārā. Tā tas turpinās līdz šim brīdim, man nu jau 10 gadu ir divas papildu vārdadienas gadā, bet pret to nav nekādu iebildumu.
Bērnībā visi mani sauca par Žeņu, tiklīdz izdzirdu, ka kāds sauc par Jevgeņiju, uzreiz bija skaidrs, ka būs nopietna saruna, – ar smaidu teic Jevgeņija.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva