KARĪNA RAVINSKA ir cesvainiete. Kādu laiku dzīvojusi Rīgā, taču secinājusi, ka lielpilsētas dzīve nav viņai piemērota, un atgriezusies Cesvainē, kur kopā ar ģimeni dzīvo vectēva mājās, bet katru dienu mēro ceļu uz Madonas bērnu un jauniešu centru, lai bērniem mācītu floristiku.
– Esmu beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu. Tā interesanti sanāca – aizvedu vecmammu uz salidojumu Bulduros, tieši tajā laikā tur bija floristikas diplomdarbu izstāde, un tas laikam mani paķēra, – atzīstas Karīna. – Pēc Cesvaines vidusskolas beigšanas doma gan bija mācīties par pedagogu, taču nokavēju dokumentu iesniegšanu, un tā es aizgāju uz Bulduriem. Jau prakses laikā strādāju tolaik slavenajā „Puķu bodē" Rīgā, tad „Rīgas ziedā", un šobrīd es secinu, ka tā bija neatņemama pieredze floristikā. Pēc atgriešanās Cesvainē ceļi mani saveda kopā ar Leontinu Brenčevu, un šogad paliek jau 10 gadu, kopš strādāju BJC. Re, kā tomēr sanāk, ka arī pedagoģija manā dzīvē ir ienākusi – esmu ieguvusi arī profesionālās izglītības pedagoga izglītību.
Ir bērni, kas pie manis uz pulciņu nāk jau 5-6 gadus. Atnāca mazas meitenītes ar biželēm, tagad jau viņas ir vidusskolnieces. Meitenes bieži man saka: jūs mums esat ne tikai skolotāja vien, bet arī draugs un psihologs. Saskare ar bērniem un jauniešiem palīdz labāk saprast arī pašai savu meitu – Egija nu jau ir pirmklasniece. Darbs man ļoti patīk, bet tas prasa arī daudz enerģijas, jo nav jau darbošanās tikai ar bērniem – vēl ir dažnedažādi projekti, nometnes utt. Garīgos spēkus palīdz atjaunot saskare ar zemi, darbošanās dārzā. Vīram Raivim ir neliels uzņēmums, kas nodarbojas ar mežsaimniecību, un es bieži braucu līdzi viņam uz mežu – pirmkārt, savācu dažādus materiālus floristikai, un, otrkārt, tā ir brīnišķīga relaksācija. Vēl man brīvajā laikā patīk makšķerēt – īstenībā tas ir vīra vaļasprieks, bet arī mūs abas ar meitu šī nodarbe aizrauj.
Kad iejautājos par vārdu, Karīna stāsta, ka mamma, jau gaidot pirmo bērniņu, bija nolēmusi: ja būs meitiņa, sauks par Karīnu, bet piedzimis brālis, tādēļ pēc diviem gadiem, kad pasaulē nākusi meitiņa, vairs nekādu šaubu par vārdu neesot bijis. – Mamma pirmoreiz to dzirdējusi Jaungulbenē, vēlāk redzēta arī filma, kur meitenītei tiek dots vārds Karīna. Esmu lasījusi arī sava vārda skaidrojumu un varu piekrist: esmu radošs cilvēks, man ļoti nepatīk strīdi utt.
Gadiem ejot, vārdadienas svinēšana gan arvien biežāk tiekot apvienota ar dzimšanas dienu, kas esot 10. oktobrī. – Vīram arī jubileja ir oktobra beigās, un tad nu mēs rīkojam vienu lielāku ballīti, – atzīst gaviļniece.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva