Šis laiks Latvijā aizrit Latvijas Tautas frontes zīmē un brīžam, šķiet, aizēno pat nākamā gada budžeta bīdīšanas peripetijas valdībā. Tiesa gan, ja par LTF, –
to visdziļāk tver tie, kas tanī trauksmainajā laikā bija tur iekšā, kā mēdz teikt, līdz matu galiem.
Pa šiem divdesmit pieciem gadiem izaugusi un sabiedrībā ienākusi jauna paaudze. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku vēstures mācīšana mūsu izglītības sistēmā nav īsti godā, jo uz vaicājumu par LTF gan jaunāki, gan vecāki jaunieši ne viens vien atbildes vietā neziņā parausta plecus. Tas ir dramatiski, ka daudziem pat nojausmas nav, no kurienes Brīvības kokam saknes. Mēs brīvībā esam iekšā un visai reti iedomājamies par tās cenu, tās piedāvātajām lielajām iespējām, ko izmantojam kā pašu par sevi saprotamu, it kā no gaisa nokritušu labvēlību. Galu galā nedomājam par tās svētību mūsu dzīvē. Protams, brīvā valstī dzimušie, ja viņiem par to nestāsta un nemāca, nespēj iedomāties tās tautas daļas emocijas, kurai galvas pacelšana nāca kā otrā elpa.
Pirms pāris dienām ar astmatiskām lēkmēm valdībā tapušais budžeta projekts, beidzot iegūlies slavenajā portfelī, ieceļoja Saeimas namā. Pirmie apsveikuma vārdi par tanī iemiesotajām problēmām jau tūdaļ nāca no visām pusēm, un mūsu ausīm paredzamas arī neprognozējamas nianses šo problēmu ķidāšanā.
Garus gadus bīdīts, cilāts un visvisādi grozīts, jautājums par dubultpilsonību beidzot iegrozījies likumā, kas ļaus Latvijas pilsonību iegūt daudziem tūkstošiem pasaules plašumos izkaisītiem tautiešiem. Tas nu noteikti liekams labo darbu saraksta augšgalā, ar piebildi – kas lēni nāk, daudziem jau par vēlu nāk…
Bet citādi – skaudri jūtams, ka gaiss sabiezē ar katru mīļu dieniņu vairāk un vairāk zem pirmsvēlēšanu radītajiem negaisa mākoņiem. Tūlīt jau manīsim pirmās piles uz budžeta portfeļa spožās misiņa plāksnes. Pat dažs no dižajiem jau saņēmis gandrīz vai vilka pasi nākotnes briseliskajām cerībām.
Šonedēļ sākām matemātiskos vingrinājumus pie veikalu plauktiem, kasēm un citur, lai, ja ne citu, tad vismaz apjaust, cik liels naudas muķis jāsameklē nākamajiem papīriem, lai banknotēm nedilst mala un tās salien iekšā. Tak jau to papīrnieku būs vairāk.
Ja vēl par saknēm – tās patiešām ir tikai mūsos pašos. Gan uz labajām lietām, gan… uz ne tik labajām.
Autors: OĻĢERTS SKUJA