– Mana dzimtā puse ir Valmiera, – stāsta Ērgļu novada kultūras darba speciāliste SANDRA AVOTIŅA.
– Esmu augusi piecu bērnu ģimenē un bijusi ļoti lolota, kā jau jaunākā saviem brāļiem un māsām. Skola – tagadējā Valmieras Pārgaujas ģimnāzija – bija ar sporta un autoapmācības novirzienu. Bija jāmācās ne pa jokam, jo pirms satiksmes noteikumu un braukšanas prasmju apguves vispirms bija jāapgūst auto uzbūve, jāstrādā praktiskie darbi 3 garus, nogurdinošus gadus, lai saņemtu B un C kategorijas tiesības. Šajā skolā radās vēl kāda īpaša aizraušanās, kas vēlāk arī noteica manu tālāko dzīves gaitu, mērķi, uz ko tiekties, un mīlestību uz deju. Tautas deju iemīlēju vēl pirmsskolas vecumā. Vēlāk sarīkojumu deju pasaulē mani ievadīja tajā laikā pazīstami deju pedagogi – Igors Biļanskis un Juris un Biruta Baumaņi. Kad skolas laikā braucām uz Madonu uz deju konkursiem, ko tolaik organizēja deju skolotājs Guntis Dulpiņš, nevarēju iedomāties, ka nākotnē tik daudz kas manā dzīvē saistīsies ar šo pusi.
Pēc skolas biju pārliecināta, ka iešu mācīties uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, lai varētu mācīt bērnus dejot. Bet vēlāk sapratu, ka deja būs tikai pakārtota manai profesijai. Pats galvenais būs – kultūras darbinieks. Tad es vēl nezināju, ka tā būs ne tikai profesija, bet dzīvesveids. Likteņa griba un mana izvēle par turpmāko darba vietu bija par labu Ērgļiem. Patika vieta, cilvēki un saskanīgās attiecības ar kultūras nama direktori Anitu Sarmoni, kas mani uzņēma savā kolektīvā kā savējo un tik daudz ko iemācīja turpmākajam darbam. Tagad ar Ērgļu saieta namu esmu saistīta jau 28 gadus. Ļoti daudzus ērglēniešus esmu iepazinusi, iemīlējusi un ar ļoti daudziem esmu kopā strādājusi un paveikusi, šķiet, dažkārt nepaveicamas lietas. Arī ar sarīkojumu deju kolektīva "Vizbulīte" dejotājiem un vecākiem esam izveidojuši tradīcijas, kas ir neatņemamas, deju sezonu uzsākot un noslēdzot.
Svarīgākais manā dzīvē ir ģimene un darbs. Vislabāk jūtos, kad darbs ir padarīts pēc labākās sirdsapziņas. Man ir svarīgi, lai būtu emocijas, kas uztur līdzsvarā. Ģimene ir mana svētnīca. To tagad tā pa īstam esmu sapratusi tieši pēdējās dienās, kad radās iespēja izbaudīt augstsirdīgu rīcību taisni no pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Tāpēc varbūt tā arī ir, ka spēkus es smeļos tajos retajos brīžos, kad dēli nav jūrā un man ir brīvdienas. Kad kopā ar ģimeni varu aizbraukt uz lauku mājām un kārtīgi, fiziski pastrādāt, vai vienkārši, pagatavojot saviem vīriešiem maltīti. Un kurš gan neteiks, ka tā ir viena no galvenajām sievietes sūtībām? Lai veiksme visām Sandrām vārdadienā!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva