Pirms 50 gadiem laikā, kad attiecības starp abām valstīm, kas atradās Aukstā kara pretējos polos, bija nokaitētas līdz baltkvēlei, pasaule bija vien dažu cilvēku ar nestabilu nervu sistēmu pogas spiediena attālumā no kodolkara.
Kā jau būsit uzminējuši, runa ir par Kubas raķešu krīzi, kad daudz vairs netrūka, lai ASV un PSRS ietērptu pārējo planētu radiācijas putekļu mākoņos, neatgriezeniski izmainot tās seju un uz tās mītošo dzīvo radību tālāko eksistenci.
Skaidrais saprāts tolaik uzvarēja, jo tie, kam piederēja galīgais vārds kodolraķešu palaišanā, saprata, ka šajā karā zaudēs visi. Nu jau vairāk nekā 20 gadu varam uzskatīt, ka Aukstais karš ir beidzies, taču pilnībā nav zudusi tam raksturīgā domāšana. Ikreiz, kad kādā no pasaules karstajiem punktiem (par kuriem starptautiskajai sabiedrībai ir kaut neliela interese) draud izcelties plašāki nemieri, iepriekš paredzami varam sagrupēt valstis, kuras atbalstīs vienu karojošo pusi un kuras paudīs atbalstu otrai. Retu reizi vienā un tajā pašā grupā varēs ieraudzīt ASV un Krievijas vārdu. Beidzoties Aukstajam karam, nav beigusies cīņa par ietekmi un reputāciju. Mainījusies ir tikai sociālekonomiskā realitāte – dažas valstis ietekmi palielinājušas (Ķīna, Indija), bet citas to pamazām zaudē (Lielbritānija).
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.09.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS