Pirms vesela pusgadsimta un dažiem mēnešiem iznāca Ilzes Indrānes pirmais romāns „Lazdu laipa", zili dzeltenā Kurta Fridrihsona apvākā.
1961. gadā tas bija ieguvis 1. vietu jaunatnes literatūras konkursā, 1965. gadā iesācējas rakstnieces toreiz ļoti populārais darbs saņēma Latvijas Valsts prēmiju. Mēs, kas mācījāmies vidusskolā 1950.-1960. gados, visi izdzīvojām gan riteņbraukšanu uz skolu (autobusu bija daudz mazāk nekā tagad) un nedēļas internātā (tag. mūzikas skolas akmeņu ēkā, pēc tam Saules ielā), gan obligātās formas, kad pat par šaurāku vai platāku apkaklīti aizrādīja, gan vēl nenovāktās labības, linu un kartupeļu talkas septembrī, kad visu mēnesi nenotika mācības, bet strādājām kolhozos, gulējām sienā uz grīdas lauku mājas tukšākajā galā vai vietējā klubā. Bet mums bija labi!
No romāna ieguva vārdu mazais tiltiņš gravā – tolaik dažu dēļu laipa, tagad betons pār upīti, praulēnieši tā iesauca arī divus blakus noliktus baļķēnus takā no vecās Praulienas 1. skolas uz internātu Mācītājmuižā, kur dzīvoja arī vairākas pedagogu ģimenes, tai skaitā skolotāja Jātniece. Un gan jau vēl kādai skolai bija pašai sava laipa vai tiltiņš.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 04.09.2013.
Autore: DACE ZVIRGZDIŅA
no „Lazdu laipas" laika
OĻĢERTA SKUJAS foto