Šis ir turpinājums manai vēstulei, kas publicēta laikraksta „Stars" 68. numurā.
Varu pastāstīt, kā tālāk risinājās notikumi manā dzīvē. Viss notika kā pasakā. 19. jūnijā saņēmu vēstuli no Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centra (pasta zīmogs), ka man iedalīti līdzekļi apavu iegādei. Sazvanījos. 21. jūnijā braucu pasūtīt, un 4. jūlijā tie jau bija kājās.
Gribu ļoti, ļoti pateikties visiem tiem, kas juta manai sāpju problēmai līdzi. Kas zvanīja un ļoti vēlējās man palīdzēt. Pateicos tiem, kas palīdzēja, lai es saņemtu šo vēstuli. Pastniekiem. Pateicos saviem kaimiņiem, kas aizveda mani uz Rīgu. Tā sagadījās, ka tieši viņiem arī bija darīšanas Rīgā tanī dienā un apmēram tajā rajonā, kur man bija jānokļūst.
Pateicos laikrakstam „Stars" par sniegto informāciju, kur atrodas Ivara Mailīša radītais „Sidraba birzs vainags". Bijām vienu gadu skolasbiedri, tādēļ ļoti gribējās to redzēt.
Pateicos saviem saimniekiem, kuriem šobrīd pieskatu māju, par to, ka izkārtoja lietas tā, lai vakarā varētu atgriezties mājās.
Pateicos autobusa šoferiem par iejūtību un sapratni. Tagad man ir pienācis tāds brīdis, ka braucošā transportlīdzeklī nevaru pārvietoties un apsēsties. Tādēļ es viņus brīdinu, lai pagaida, kamēr apsēstos. Paldies par to.
Vēlreiz visiem paldies! Es burtiski pirmās dienas lidoju. Tagad esmu daudzmaz piezemējusies. Citam tas liksies nieks, bet man nozīmē ļoti daudz. Tas ir viens no veiksmes stāstiem, par ko runā valdība. Jo cerības tika dotas tikai uz nākamo gadu, bet te viss norisinājās divu mēnešu laikā no tā laika, kad satiku šo meitenīti. Tas varbūt bija Dieva, Gaismas un Mīlestības spēku, saucam kā gribam, sūtnis. Paldies par to.
Piedodiet, ka neminu konkrētus vārdus. Tam ir savi iemesli.
Autore: ANITA B.
Sauleskalnā