Izskatās, ka Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē garākā vasara, atstājot pēc sevis jaukas atmiņas par šokolādes brūnumu, peldēšanos un atpūtu pie jūras tālākās un tuvākās zemēs vai tepat Madonā pie karjera ezera, jau pieder pagātnei.
Sinoptiķi šīs nedēļas nogalē gan vēl sola siltu laiku, bet rudens sevi piesaka aizvien uzstājīgāk. Tagad jau šķiet gandrīz vai neticami, ka pēc vēlā pavasara vairākus mēnešus mūs tā varēja lutināt saule, kad brīžiem jau bija jāsāk domāt, vai tiešām tādu svelmi piedzīvojam tepat savā dzimtenē. Tāds „Āfrikas karstums", turklāt tik ilgstoši, nudien Latvijai nav raksturīgs.
To, ka vasara teju beigsies, atgādina arī gatavošanās jaunajam mācību gadam, līdz kura sākumam vairs palikušas dažas nedēļas.
Priecē, ka, pateicoties grozījumiem Izglītības likumā, daudziem skolēniem un viņu vecākiem, iegādājoties skolai nepieciešamo, šogad sagatavoties jaunajam mācību gadam būs vieglāk. Sākot ar šāgada 1. septembri, mācību literatūras, kā arī metodisko līdzekļu, uzziņu literatūras un digitālo mācību līdzekļu un resursu (elektronisko izdevumu) iegādi pilnībā finansēs no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām. Lai nodrošinātu likuma izpildi un mācību līdzekļu iegādi, nepieciešamo papildu finansējumu 537 112 latu apmērā 2013. gadā IZM nodrošinās apstiprinātā budžeta ietvaros, veicot finanšu līdzekļu pārdali no budžeta apakšprogrammas „Studējošo un studiju kreditēšana".
Te gan jācer, ka naudas pietiks visiem un, atvieglojot dzīvi vieniem, to grūtāku nepadarīs citiem, proti, studentiem, kuri studijas izvēlējušies turpināt maksas grupās, jo daudzās studiju programmās (īpaši maģistrantūrā) budžeta vietu nemaz nav, tāpēc vienai daļai ir svarīgi saņemt valsts galvojuma kredītus. To, vai tie būs pieejami, gan vajadzētu studentiem darīt zināmu pirms studiju sākuma, bet pagaidām viss ir miglā tīts.
Taču skaidrības nav arī attiecībā uz daudz svarīgākām lietām, kā, piemēram, KNAB, ko (jau kuro gadu!) turpina grauzt iekšējo nesaskaņu ķirmis. Izeja, manuprāt, te ir viena – vai nu biroja vadība ir jāuztic Jutai Strīķei, vai arī viņai pašai no tā ir jāaiziet un jāļauj strādāt citiem. Lai nav tā, kā tagad, kad neatkarīgi no tā, kas vada biroju – Vilnītis vai Streļčenoks -, vadītājam ik pa brīdim sabiedrībai jātaisnojas par kārtējo iekšējo nesaskaņu virpuli.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA