Šķirstu avīzes, lasu un skatos attēlos. Klausos radio un pa reizei nogaršoju arī ziņas televīzijā. Gluži nemanot, brīžiem piezogas vēlme no tā visa, kas tur sastopams, paiet nostāk. Ir tāda sajūta, ka karstā vasara ietekmē daudzus darboties tādā kā samudžinātā režīmā. Proti, ja vienu vai otru lietu tie, kam tā lemšanas vara dota, nolemj darīt, tas ir – rast līdzekļus realizēšanai, tad vienā dienā lasīto vai dzirdēto nākamajā jau apšauba vai noliedz pavisam. Jo – konkrētais valstsvīrs vai nu kļūdījies, vai…?
Un tad mēs saprotam, ka nākotnē paliks problēmas ar ceļu remontu finansēšanu nu jau it kā iepriekš nospraustajos mērogos. Tad mēs, pilsoņi, saprotam, ka galīgi neko nesaprotam, kādos rāmjos, nākamā budžeta aprises bīdot, iebīdīs, uzbīdīs vai aizbīdīs nodokļu problēmu, ap kuru šķēpi tā vien klaudz.
To, ka izvērtēšanas spriešana ir vajadzīga lieta, jau neviens neapšauba. Diemžēl lietu vēsture rāda, ka nu jau gadu desmitus visi lielie spriedēji spriež tā, kā pašiem ērtāk, izdevīgāk un – pats galvenais – ienesīgāk. Tas – visos līmeņos. Arī politiskajā. Ne jau man spriest, cik kurais ir hakeris vai arī tikai liela mēroga rakaris. Ja lietas kārtojas tā, kā tās šobrīd redzam, tad gan man, gan jebkuram citam, kas vairāk vai mazāk ir tīmeklī iekšā, var rasties problēma tikt izsūtītam bez ierunām, ja kāds zirneklis, meklēdams mušu, kura it kā piegānījusi tā tīklu, tas ir – tīmekli, uzliek ķetnu uz punkta x vai y.
Tad nu attiecīgo resoru pārstāvji, i neko paskaidrot, ne izskaidrot spēdami, laipni pamāj zirneklim, jo kārtībai jābūt. Jābūt gan. Bet skaidrībai arī it kā vajadzētu būt. Citādi – brrr!
Mēs varam domāt vai arī runāt, tā mazskaitlīgā karavāna iet, kur pati nodomājusi. Lai jau. Laikam plauktiņos vietas diezgan, gan jau sarindos. Arī pēc nopelniem.
Bet Madonā, patiešām, viss notiek. Dārzos būkšķēdami krīt āboli. Dālijas tik maina savas košās cepures, apputējušās pret jaunām. Mārtiņrozes arī sāk posties, nu negribas jau piesaukt, bet tikpat skaidrs, ka rudens parādei, kas tepat vien riktējas. Bet pilsētā, tur gan čubinās visos stūros. Kur vien skaties, nobeigumam tuvojas lielāki darbi, kuriem tiek pieslīpētas „astītes". Un kur tad lielie loku pakavi ap pilsētu! Autobraucēji stūrē, bubinādami uz sarkanajiem lukturiem, putekļiem un grambām, bet visi gara acīm jau skatām lielā loka sasaisti ar jau it kā sen aprasto daļu. Tikai pacietību. Būs!
Autors: OĻĢERTS SKUJA