PMLP datu bāzē esošā informācija liecina, ka Latvijā reģistrētas 1055 Zitas. Viena no tām ir mūsu novadniece ZITA ĀBOLIŅA.
– Ar savu vārdu esmu sadzīvojusi jau 64 gadus – man ar to ir labi, nav bijis nekādu problēmu. Netiku mammītei pajautājusi, kādēļ man iedeva tieši šādu vārdu, taču esmu pārliecināta, ka to deva viņa, nevis tētis. Atceros, ka līdz pat, šķiet, 18 gadu vecumam man vārdadienas nebija – vārds Zita kalendārā nebija ierakstīts. Mammīte stāstīja, ka šis vārds cēlies no baznīcas kalendāra, pēc kura vārdadiena bijusi jūlijā, – stāsta Zita Āboliņa.
– Tagad man sācies vislabākais laiks – pensija. Kas nekait – varu brīvi, mierīgi dzīvot bez satraukumiem. Esmu dzirdējusi tik daudz cilvēku, kas sūkstās, ka pensijas gados nav, ko iesākt, krīt depresijā. Varbūt pilsētā tā notiek – no rīta piecelies un nezini, ar ko nodarboties, jo cilvēki kļūst arvien slinkāki – paši neko negrib audzēt. Taču, ja nav ne dārziņa, kur parušināties, ne mājas, cik tad var tīrīt dzīvokli! Lauku mājās, ja vien ir gribēšana strādāt, darba nekad netrūkst. Ejot pensijā, gan nevarēju saprast, ko abi ar vectēvu sadarīsim, bet tagad vienalga trūkst laika. Protams, daudz vairāk mēs atpūšamies, vairāk lasu, varu padarīt visādus darbiņus, ko līdz tam nevarēju. Turam gotiņu, kas piespiež no rīta celties agrāk.
Man ir brīnišķīgi mazbērni, kas vasarās dzīvo mūsmājās. Kad esam mazliet nolaidušies, atbrauc mazbērni, mūs nedaudz sapurina, un atkal ir labi – mājā ir skaļums, rosība, kopā ar bērniem jādomā, ko darīsim.
Agrāk, kad bērni bija mazāki, baidījos, kā pa vasaru tikšu galā. Vienu vasaru vecākā mazmeita Viktorija bija par aukli mazajiem puikām, no kuriem jaunākajam tolaik bija četri gadi. Tagad bērni ir paaugušies, nāk palīgos pie siena vākšanas, malkas gatavošanas. Divus trīs gadus vien kopā ar mazbērniem esam nolasījuši kartupeļus – pa sešām vagām dienā. Viņi kaut ko iemācās, dzīvojot laukos, un māca visu ko arī mums ar vectēvu. Jauki, ka arī paši bērni ir spiesti vairāk pagrozīties pie mums – man ir divi dēli – Ilvars un Intars, no kuriem viens dzīvo Ogrē, bet otrs pie mums.
Brīvākā brīdī labprāt rušinos puķudobēs. Daž brīd jau man pārmet, kam tik daudz lakstu vajadzīgs, arī pati nodomāju, ka jāsamazina dobes, ko arī cenšos darīt, taču pavisam bez puķēm nevar. Pavasarī, mostoties no sniega un aukstuma, visjaukākais ir katru dienu, ejot garām dobēm, palūkoties, kas nu ir izlīdis no zemes.
Autore: RITA TURKINA
DĀVJA VECKALNIŅA foto