– Esmu ienācēja šajā pusē. Piedzimu Gulbenes novada Lejasstrados, – sarunu iesāk ANNA BAIKOVA.
– Gulbenē pabeidzu 2. vidusskolu un 1984. gadā iestājos Cēsu medicīnas skolā. Pēc trim gadiem skolu absolvēju. Tolaik mūs sūtīja uz dažādām pilsētām pēc nosūtījuma. Es izvēlējos Madonu. Kāpēc? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka ir skaists nosaukums un Madona ir netālu no Gulbenes – tuvāk pie mammas. Kā māsiņa sāku strādāt Madonas slimnīcā, infekcijas nodaļā. Kad gāju praksē, teicu: „Nē, infekciju nodaļā es nekad nestrādāšu." Tagad saviem bērniem saku: „Nekad nesakiet nekad!". Pēc pirmās darba vietas pārgāju uz ginekoloģijas nodaļu; vēlāk slimnīcai uzcēla jaunu korpusu, un tagad strādāju apvienotajā ginekoloģijas, neiroloģijas un bērnu nodaļā. Ļoti patīk savs darbs.
Kad dēls pabeidza vidusskolu, vaicāju, kur viņš vēlas mācīties tālāk. Dēls sacīja, ka nezina. Nobrīnījos, kā var nezināt! Man šķiet, ka es piedzimu, jau zinot, kas būšu. Man nebija nekādu citu domu kā tikai par šo profesiju. Madonas slimnīcā esmu nostrādājusi jau 26 gadus, tādēļ uzskatu, ka drīkstu dēvēt sevi par madonieti. Priecājos, ja vārda dienā ciemos no Gulbenes atbrauc māsa un brālis, atnāk draugi un kolēģi, ko ļoti gaidu ciemos.
Madonā man ir piedzimuši divi bērniņi; tagad jau ir sešpadsmitgadīga meitiņa peciņa, kas tomēr vēl jāpieskata, un vecākais – dēls, ar ko ļoti lepojos, viņš man vienmēr palīdz, jūtu, ka mājās ir vīrietis. Vīrs sākumā strādāja „Lattelecom" – tad viss bija ļoti labi, ģimene bija kopā, bet tagad vīrs ir tālbraucējs un reti ir mājās. Ja nepieciešama kāda palīdzība, zinu, ka man mājās ir dēls, uz ko var paļauties. Dēlam nekādi nevarējām izdomāt vārdu – es gribēju vienu, vīrs – citu, līdz vienojāmies par Eduardu. Meitu gribēju nosaukt par Amandu, bet vīrs savukārt teica, ka vajagot mīļāku vārdu, tā sanāca nosaukt meitu par Ilonīti.
Man pašai ir māsa un brālis. Māsa, 8 gadus vecāka par mani, man piedzimstot, pienākusi pie manis un teikusi, ka viņas māsa būšot Anna. Tā kā mani vecāki ir no Baltkrievijas, bērnībā vairāk tiku saukta mīļvārdiņā par Aņečku. Tikai tagad esmu kļuvusi par Annu, un savs vārds man patīk. Pazīstu daudz Annu, un visas šķiet labi cilvēki.
Autore: RITA TURKINA