Skaistas, karstas jūlija dienas kā apliecinājums šīs vasaras varēšanai būt patiesām īstai. Šķiet, ilgi cietusies, jo aprīlī vēl slēpojām, tā nu cenšas, ko var.
Skatienu priecē zeltaini labības lauki, pļavas, kas kļuvušas rūsgani brūnas – nu gluži kā nosauļojušās – un vilina iebrist tajās, ļauties smilgu skaru pieskārieniem, lai atstātu ikdienas nogurumu, sapīkumu, pat kādu kaiti, jo pļava dziedē, gribi – tici tam vai nē.
Vēl gaisā nav beigusi tvanēt zemeņu smarža, klāt aveņu, melleņu laiks. Un arī dārzā upenes, ērkšķogas, jāņogas jau skatās pēc čaklajām rokām, kas tās vāks ziemas krājumiem. Ja vari atpūsties un baudīt atvaļinājumu – tad šis mēnesis patiešām ir īstais.
Man jūlijs jau piekto vasaru ir īpašs. Tas ir gan saspringts darba mēnesis laikrakstā „Stars", pildot korektora nebūt ne vieglos pienākumus, gan radošs pakāpiens ikdienā. Darbs, kas palīdz arī atpūsties un ļauj citādāk palūkoties uz problēmām un pasauli. Darbs, kas rada vēlmi tik daudz ko uzzināt, apskatīt, piedzīvot.
Tāpēc šovakar tradicionāli došos uz Stirnienes Svētā Laurencija katoļu baznīcu, kuras majestātiskuma priekšā tā vien gribas paklanīties, lai baudītu koncertu „Dāvida dziesmas", sirdī nesot pateicību šo pasākumu organizētājiem un turot īkšķi, lai īstenot šo skaisto ieceri pietiktu iedvesmas arī turpmāk.
Un var doties tieši pretējā virzienā – uz Vecpiebalgas svētkiem, kas visas šīs nedēļas garumā piesaista ikviena kultūrmīļa uzmanību. Šķiet, tur uz dzīvi apmetušies teju visi Latvijas mūziķi un aktieri – tik daudzkrāsaina un bagāta programma. Vakardiena tika veltīta mazajiem skatītājiem, atgādinot par brīnišķīgā pasaku meistara un dzejnieka Kārļa Skalbes veikumu, bet šovakar var noskatīties P. Putniņa lugas „Ar būdu uz baznīcu" iestudējumu – kādreizējo Nacionālā teātra pērli.
Un vēl – par patiešām labu grāmatu, ko iesākumā apcerīgi var sākt pašķirstīt pie rīta kafijas krūzes vai pludmalē starp peldēšanās tūrēm un vēlāk, ziņkāres mākts, vairs lasītājs nespēj aizmigt, nedomājot par kārtējo darba dienu. Tā ir šobrīd pasaulē populārā spāņu autors Karlosa Luisa Safona „Vēja ēna". Grāmata par grāmatu (jā, jā, to pašu, ko lasi!), par mīlestību – īstu un mūžīgu, par zemiskumu un ļaunumu, laikam jau arī mūžīgu, par ģimeni kā nezūdošu vērtību, par Franko laika pazemoto spāņu tautu un līdz vissīkākajām detaļām smalki ieskicētajiem Barselonas namiem, ielām, kvartāliem. Autora stāstnieka talants apbur un valdzina. Bet atziņa, aizverot grāmatas vākus, ir viena – grāmatas rakstīs un lasīs mūžīgi. Laba grāmata ir dzīva tāpat kā tās radītājs, kā tās lasītājs – nekādi modernās tehnoloģijas brīnumi nepārspēs vārda maģisko spēku.
Lai izdodas to visu izbaudīt!
Autore: Sandra Šimkēviča