– Par to, ka nesu Ramonas vārdu, jāpateicas manai mammai un vecmammai! – atzīst RAMONA UPĪTE. – Viņas gribēja, lai man ir rets un skaists vārds. Arī paziņu vidū bija viena Ramona, kam mamma un vecmamma gribēja, lai es līdzinātos. Lai gan Ramona nav latvisks vārds, tas man patīk un citu sev nemaz iedomāties nevaru. Vārdadienu parasti svinam ģimenes lokā. Ir bijis, ka darbu steigā vienkārši aizmirstu, ka man vārdadiena. Paziņas un draugi zvana un apsveic, bet es brīnos: ar ko?
Pamatskolas gados mācījos Cesvaines ģimnāzijā, pēc 9. klases aizgāju uz Madonas pilsētas ģimnāziju. Man bija vislabākie skolotāji, un es ar prieku aizvadīju šajā skolā visus vidusskolas gadus. Paldies skolotājiem par iegūtajām zināšanām! Pēc vidusskolas mācījos LLU, bet sapratu, ka nav tas, ko es biju gaidījusi. Tā kā mammai bija saimniecība, kur audzējām puķes, man jau bija kaut kādas zināšanas šajā jomā, lai tās papildinātu iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā, ko pabeidzu, iegūstot parka dārznieka specialitāti. Kā daudzi esmu izbaudījusi, ko nozīmē darbs ārzemēs – strādāju Anglijā, „Hondas" noliktavā, bet sapratu, ka labāk ir mājās, labāk būt saimniecei savā zemē.
Daudz laika pavadu savā dārzniecībā „Kalna Boķi", kur tiek audzēti vasaras puķu, ziemciešu un skujkoku stādi. Praktiski visa vasara paiet darbā. Ļoti jauki, ka mans darbs ir arī mans hobijs, tad vairs nekas nešķiet tik grūts. Šis pavasaris gan bija ļoti smags – ieilgusī ziema jau dzina izmisumā, un vienīgais, kas palīdzēja uzturēt optimismu, bija klientu zvani: kā jums tur klājas, vai atraitnītes zied, kad nokusīs, brauksim pakaļ. Vairākas reizes „Kalna Boķi" bijuši sakoptākais ražošanas objekts Cesvainē. Katru gadu cenšamies savā saimniecībā ieviest kādus jauninājumus un modernizēt saimniecību, lai būtu mazāk fiziska darba. Vislielāko gandarījumu par darbu dod klienti, kas brauc uz saimniecību katru gadu, pat vairākas reizes sezonā. Cenšamies strādāt tā, lai klienti var iegādāties visu nepieciešamo – sākot no asterēm līdz liela auguma tūjām.
Jūs jautājat, kas dod spēku? Tas ir mans dēliņš Aleksandrs Roberts, lai gan vasarā man ir maz laika, ko viņam veltīt.
Nākotnē vēlētos, lai, braucot pa jebkuru Latvijas ceļu, redzētu ziedos slīkstošas mājas un laimīgus, smaidīgus cilvēkus pretī nākam.
Autore: BAIBA MIGLONE