Šonedēļ, 8. jūlijā, apritēja divi gadi kopš Valsts prezidenta amatā stājās Andris Bērziņš – tā ir puse no viņam atvēlētā prezidentūras laika. – Kā vērtējat Andra Bērziņa darbību Valsts prezidenta amatā šajos divos gados, un vai jūsu sākotnējie iespaidi ir mainījušies? – vakar vaicāju Varakļānu novada domes priekšsēdētājam Mārim Justam un Mārcienas pagasta pārvaldes vadītājai Inārai Mālniecei.
Ir, uz ko tiekties
– Valsts prezidentam, kā jebkurai amatpersonai, ir savi pienākumi un darbi, prezidents mums ir valsts tēls, viņam ar to ir jārēķinās un jādara viss, lai mūsu valsti popularizētu. Manuprāt, Andrim Bērziņam šī lieta iet drusciņ smagāk nekā iepriekšējiem prezidentiem, bet tautas acīs viņš noteikti pa šiem diviem gadiem ir cēlies un viņa tēls ir kļuvis pozitīvāks. Laikam ejot, prezidents dara savus pienākumus, cilvēki viņu pamana, un attieksme ir uzlabojusies, – atzīst Māris Justs. – Taču man šķiet, ka Andrim Bērziņam kā prezidentam tomēr ir, uz ko tiekties, lai spodrinātu savu tēlu. Kaut vai viens piemērs – tikko kā visa Latvija dzīvoja Dziesmu un Deju svētku noskaņās. Noslēguma koncertā Mežaparka estrādē Valsts prezidents uzrunāja dalībniekus un skatītājus, taču, manuprāt, uzruna nebija gana emocionāla un patriotiska – kādu būtu gribējies dzirdēt no Valsts prezidenta. Prezidents tomēr ir valsts tēls, un viņam vajadzētu cilvēkos patriotismu spēcināt. Dziesmu svētki katrā ziņā ir tas pasākums, kad to varēja uzsvērt. Un vēl – tā kā es biju starp deju svētku dalībniekiem, gribējās, lai prezidents, tāpat kā to darīja iepriekšējie prezidenti, uzrunātu arī Deju svētku noslēguma koncerta dalībniekus, daļa to ļoti gaidīja un pat jutās vīlušies.
Mans iespaids nav mainījies
– Runājot pilnīgi bezkaislīgi un neiedziļinoties politiskajās peripetijās, kā Andris Bērziņš nonāca šajā amatā – sev par pārsteigumu, kā vēlāk izrādījās, – es gribu teikt, ka tik mazai valstij kā Latvija, pie tam stājoties amatā laikā, kad valsts vēl nebija izgājusi no krīzes, tomēr bija vajadzīga harizmātiskāka personība šajā amatā, kas spēj aizraut un pacelt tautu, – spriež Ināra Mālniece. – Mūsu prezidents izskatās tāds nepārliecinošs, ne tāds, kas spētu prezentēt Latviju kā augošu, plaukstošu valsti. Atmiņā šajā ziņā paliek Vaira Vīķe-Freiberga, kas ļoti pārliecinoši prezentēja Latviju pasaulē. Jā, varbūt prezidentam vajag pievērst lielāku uzmanību iekšpolitikai, bet tomēr arī uz ārpolitikas fona nedrīkst nobālēt. Manuprāt, tā tomēr bija viņa kļūda – pretendēt un piekrist stāties valsts pirmās amatpersonas amatā. Tāds bija mans sākotnējais iespaids, un tas nav mainījies.
Autore: BAIBA MIGLONE