Pērn un šogad pēc demogrāfu, un ne tikai viņu, sisto trauksmes zvanu skaņām beidzot šķietami pamodās arī valdība un nolēma, ka veiksmes stāsts nebūs veiksmīgs, ja pēc pusgadsimta to spēs baudīt vien daži tūkstoši latviešu.
Lai kā dažkārt tiek pavīpsnāts par vienu vai otru Nacionālās apvienības vai Labklājības ministrijas iniciatīvu, nevar noliegt, ka to pamatā ir labi nolūki un patiesa vēlme sasmelt gadu gaitā izlieto. Vai tas izdosies, atbildi saņemsim tuvāko gadu gaitā, jo, šķiet, tieši šis periods būs izšķirošs mūsu tautas liktenim.
Lai nu kā būtu ar Saeimas un valdības centieniem un lēmumiem, lielākā atbildības un darba daļa attieksies uz sabiedrību. Un diemžēl tieši mēs esam tie, kas pagaidām savu vezuma daļu nevelkam, gluži pretēji, darām visu iespējamo, lai tuvākajās desmitgadēs par latviešiem varētu teikt līdzīgi, kā mēs šobrīd sakām par lībiešiem. Runa, protams, ir par mūsu tautas neremdināmo vēlmi pašiznīcināties. Nevienam nebūs paslīdējusi garām šīs vasaras melnā statistika noslīkušo cilvēku skaita ziņā. Latvijā ik gadu noslīkst aptuveni 140 līdz 150 iedzīvotāju, trešdaļa darbspējīgā vecumā noslīkušo bijuši alkohola reibumā. Mūsu valsts ir viena no līderēm mirstības ziņā noslīkšanas dēļ Eiropas Savienībā. Līdzīga ir statistika arī saistībā ar citiem ārējiem nāves cēloņiem – transporta negadījumiem, pašnāvībām utt. Kaut gan autoavārijās bojāgājušo skaits ar katru gadu nedaudz samazinās, tas joprojām ir viens no augstākajiem Eiropā. Līdzīgi ir ar pašnāvībām. Skumjākais, ka tieši jauniešu (15-19 gadu veci) pašnāvību skaita ziņā Latvija ieņem melno piekto vietu ES dalībvalstu vidū. Tas nozīmē, ka dzīvi priekšlaicīgi beidz tie, kam tuvākajos gados būtu jāstrādā pie tautas pašatražošanas un materiālo vērtību radīšanas un uzkrāšanas. Ja šī tendence turpināsies, varēsim nenogurstoši rūpēties par to, lai jaunās ģimenes saņemtu lielākus bērnu pabalstus, atlaides pirmā mājokļa iegādei, brīvpusdienas un citus sociālus labumus, taču tam visam būs nulles vērtība, ja jaunieši beigs savu dzīvi visbezjēdzīgākajos veidos, vēl nesasniedzot 20 gadu vecumu un tā īsti nesākot dzīvot.
Ja šai nepatīkamajai statistikai pievienojam to, ka Latvijā nemainīgi divi galvenie nāves cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības (mirstība divreiz lielāka nekā vidēji ES), kā arī audzēji, turklāt nepietiekama finansējuma apstākļos (medicīnai Latvijā tiek atvēlēti vien 3% no IKP), nav jābūt demogrāfam, lai saprastu, ka bez radikālām izmaiņām nācijas tālākā pastāvēšana ir apdraudēta. Šī ir tā reize, kad mums ir jācīnās par izdzīvošanu, un šai cīņai jābūt gan individuālai, gan kolektīvai, taču vai mūsos mājo cīņasspars?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS