– Vārdu Viesturs esot izvēlējies mans tēvs, par paraugu ņemot 13. gadsimta zemgaļu vadoni, kuru viņš, atbilstoši sava laika garam, uzskatīja par visas Latvijas brīvības un valstiskuma idejas simbolu… – sava vārda izcelsmi atklāj VIESTURS RIKVEILIS.
– Man gan pašam līdera spējas nav tik izteiktas, tomēr ar vārdu ir jāsadzīvo, tas ir tas, ar ko tevi identificē citi, arī tad, ja tas ne visai atbilst raksturam. Varbūt tāpēc skolas laikā, Gulbenes pusē, mani vairāk sauca uzvārdā – gan skolotāji, gan skolasbiedri. Praulienā, kur dzīvoju kopš 1985. gada, un Madonā biežāk dzirdu saucam sevi vārdā.
Viesturs nav starptautisks vārds un nav pazīstams ārpus Latvijas, tāpēc, runājot ar cittautiešiem, vienmēr jāskaidro, kā to pareizi izrunāt un ko tas nozīmē. Tomēr man šķiet, ka visi vārdi, kuri sākas ar „v", skan vienkārši vareni visās valodās.
Tātad, kā jau minēju, savs vārds jāuztver kā realitāte, kura jāpieņem tāda, kāda tā ir, un šādu attieksmi cenšos veidot arī pret citām lietām un parādībām dzīvē. Jaunībā varbūt biju kritiskāks, bet cilvēks pamazām iepazīst sevi un arī savu spēju robežas, kuras nav iespējams pārkāpt. Mēs bieži tērējam nevajadzīgi daudz enerģijas, uztraucoties par lietām, kuras nespējam ietekmēt, palaižot garām iespējas darīt to, ko tiešām varam izdarīt.
Vārdadienu parasti cenšos nosvinēt klusi un mierīgi, ģimenes lokā – divas vecākās meitas – Solveiga un Jolanta – gan jau ir savā dzīvē, bet mēs tāpat ikdienā kopā esam kupls pulciņš – dzīvesbiedre Nadežda, vecākais dēls Jānis un jaunākais dēls Miķelis Dāvids, kas rudenī uzsāks mācības Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē, un arī mana mamma. Viņa, starp citu, arī visu mūžu bija skolotāja, līdz ar to var teikt, ka mēs jau otrajā paaudzē esam skolotāji. Jūnija beigas parasti ir zemeņu laiks, tāpēc vārdadiena jau kopš bērnības man saistās ar zemeņu smaržu. Jā, bija laiks, kad neiztika arī bez raudzētas ogu sulas, bet tas nu ir laimīgi garām.
Par saviem tuvākajiem varu teikt, ka tie ir cilvēki man apkārt – ģimene, darbabiedri, skolēni, kaimiņi. Saskarsme ar katru cilvēku dod kaut ko vērtīgu, arī tad, ja šis cilvēks šķiet ļoti atšķirīgs un ar viņu ir grūti saprasties. Īpaši svarīgi tas ir skolā, kur jāstrādā ar visiem skolēniem, kādi vien ir klasē. Un arī es varu mācīties no katra, jābūt tikai atvērtam un jāuzticas.
Par saviem sapņiem jāteic, ka tie rodas un piepildās katru dienu, tos var saukt par lieliem vai maziem, svarīgi ir, lai tie atnestu patiesu prieku un gandarījumu. To es savā vārdadienā novēlu visiem „Stara" lasītājiem.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva