„Nekādas pieturas! Ko te iedomā-jas – katram pieturēs, kur vien gribēs. Ir norādītas pieturas, kur iekāpt un izkāpt!" šoferis nikni nopēta vīru, kurš, panācis uz priekšu, lūdz pieturēt pie kādas mājas, tūlīt iebraucot Madonā no Pļaviņu puses.
„Sēdi! Nedrīkst stāvēt priekšā!" autobusa vadītājs paceļ balsi tā, ka dzirdams pat sēdētājiem beidzamajā rindā „Labi jau labi," samulsušais vīrs nomurmina un apsēžas brīvajā vietā blakus man.
„Liekēdis, vēl brauc bez biļetes," aizkaitinātais šoferis nevar rimties.
Nopētu vīru – trūcīgi ģērbies, neskuvies, gumijas zābaki sabristi. Droši vien mērojis lielu gabalu lauku ceļa, līdz nokļuvis līdz pieturai. Rokas sastrādātas kā jau jebkuram laukos dzīvojošam darba cilvēkam.
Drīz vien autobuss ieripo Madonas autoostā, visi steigšus izkāpj. Arī nobārtais vīrietis, mazliet sakumpis, lēnā solī dodas savās gaitās. Viņam pat prātā neienāk doma iet nosūdzēt nelaipno šoferi. Ne jau par to, ka nepieturēja, bet par rupju un necienīgu izturēšanos.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.06.2013.
Autore: ANNA
Sauleskalnā