„Tas notika 10. maijā pie „Straupes" veikala invalīdu stāvvietas. Divas sievietes sarunājās, vienai no viņām līdzi bija meitenīte, apmēram četrus gadus veca. Gāju viņām garām. Te meitenīte pienāca pie manis, paņēma manu roku un teica: – Tante, tev ir grūti ar kājām. Es tev palīdzēšu!
Visas trīs bijām pārsteigtas. Šis notikums man neizkrīt no prāta. Te atcerējos, kā šopavasar sniegpulkstenītes cauri sniegam bija izbāzušas savas galviņas. Visapkārt balts sniegs, bet tās dara savu – laužas pretī saulei. Man radās šādas rindas, kuras veltu meitenītei:
Es esmu sniegpulkstenīte sniegā,
Apkārt ledus, sniega kristāli.
Es cīnos, lai ietu pretī saulei.
Tad maza meitenīte, saulīte, saka:
– Es tev palīdzēšu.
Man sirdī siltums ielīst,
Kas spēku un cerību dod.
Kūst ledus, sniega kristāli zūd.
Ziema atkāpjas.
Galu galā mēs to uzveicām
Un pavasari iezvanījām.
Tālāk gan vēlos veltīt skarbākus vārdus tām institūcijām un amatpersonām, kas risina invalīdu un vecu cilvēku problēmas. Man ir nepieciešami ortopēdiskie (speciālie) apavi, lai varētu pārvietoties. Bez tiem nevaru paspert vairs ne soli. Pēdējos apavus vasaras sezonai varēju iegādāties 2008. gadā. Tehnisko palīglīdzekļu centrs Rīgā, Ventspils ielā, uz telefona zvaniem atbild: gaidiet, gaidiet!
Kā lai es staigājošs, vientuļš cilvēks varu pagaidīt? Veselie cilvēki var ieiet jebkurā apavu piparbodē un nopirkt tos, mainīt kaut piecus pārus dienā. Man ir tikai viens veikals, un tanī pašā nevaru iegādāties apavus ne par savu naudu, ne par valsts līdzekļiem. Esmu mēģinājusi klauvēt pie Labklājības ministrijas, Saeimas, prezidenta durvīm. Daži cilvēki ir devušies uz Rīgu, lai risinātu šo manu problēmu. Bez panākumiem. Nē, ne gluži bez rezultāta –
esmu saņēmusi informāciju, ka vajag cīnīties profesionāli. Ko nozīmē cīnīties profesionāli? Vākt desmitiem tūkstošus parakstu, organizēt piketus, doties uz tiesas namu? Vai kādam ielikt kabatā aploksni ar žūksni čaukstošo?
Bet te – maza meitenīte, saprotot manu problēmu, piedāvājas palīdzēt. Kamēr mūsu amatpersonas kladzina par vides pieejamības nodrošināšanas nepieciešamību invalīdiem, bet dara visu, lai tādas nebūtu. Ieekonomējot uz invalīdu rēķina, valsts zaudē simt reižu vairāk līdzekļu, t. i., miljonus.
Savulaik tika iegādāts autobusiņš, kura iegādei toreizējā Madonas pilsētas dome piešķīra trešdaļu nepieciešamās naudas, bet 2/3 summas bija Invalīdu atbalsta centra projekta nauda. Mēs ļoti priecājāmies, ka varēsim vieglāk aizbraukt uz sporta vai kādiem citiem invalīdiem domātiem pasākumiem. Bet nekā. Vienmēr kāds iemesls atteikumiem. Tagad jūtu, ka invalīdu sporta dzīve ir apsīkusi. Man ir jautājums Madonas novada domei – par kādu summu invalīdi ir saņēmuši šī transporta līdzekļa pakalpojumus pa šiem gadiem? Esmu bijusi lieciniece tam, kā invalīds – individuālā darba veicējs – no Madonas novada domes amatpersonas saņem „pamatīgus piparus" par to, ka viņš palīdz otram invalīdam, ka sāk pilnīgi raustīties no uztraukuma.
Kā būs tagad? Vai kas mainīsies invalīdu dzīvē Madonas novadā? Vai būs tikai tukši solījumi?"
Šādu vēstuli pagājušajā nedēļā laikraksts „Stars" saņēma no Madonas novada iedzīvotājas Anitas B. Lūdzām uz jautājumiem atbildēt Madonas novada domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru: – Madonas novada dome šādu saņemto pakalpojumu summas uzskaitījumu neveic, bet transports ir pieejams. Ja rodas kāda vajadzība, par to vajag interesēties Madonas novada sociālajā dienestā; vienmēr gan pilsētas, gan pārvalžu līmenī darbinieki ir atsaucīgi un palīdz šīs transporta problēmas risināt, ja iedzīvotājam ir tāda nepieciešamība. Grūti spriest, kāpēc radies viedoklis, ka transports nav pieejams; ja būtu vismaz minēts, ka uz kādu konkrētu pasākumu cilvēks ar invaliditāti nav ticis, jo citādi līdz šim man nav bijusi zināma informācija, ka kāda iemesla dēļ cilvēkiem ar invaliditāti būtu atteikta transporta izmantošana. Domāju, ka problēma drīzāk bijusi komunikācijā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 12.06.2013.
Autore: LAURA VOITIŅA