Sestdienas pievakarē Madonas novada un kaimiņu novadu kolektīvi vienojās svētku gājienā un skanīgā koncertā „Madonas Dziesmu un deju svētki" pilsētas estrādē, lai kopīgi ielīgotu jau pēc nepilna mēneša gaidāmos XXV Dziesmu un XV Deju svētkus.
Vienlaikus ar dzimtās vietas koku galotņu un tuvējo pakalnu ieskandināšanu, gūstot kopības izjūtu, kas ir viena no cilvēka galvenajām vērtībām, šis pasākums bija arī centrālais notikums teju nedēļu ilgušajām Madonas pilsētas svētku aktivitātēm.
„Madonas Dziesmu un deju svētku" koncertu vadīja Dailes teātra aktrise Sarmīte Rubule un aktieris Gints Andžāns, kas ir mūsu novadnieks. Ieskaņā mākslinieki ieskicēja pāris gadsimtu senu vēsturi: – Par to, lai Madonas novadā izveidotos tik skaistas dziedāšanas tradīcijas, mums jāpateicas Liezēres evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Johanam Ēregotam Punšelim, kas 19. gadsimta sākumā sastādīja korāļu grāmatu un pavēra ceļu latviešu kordziedāšanai, kā arī daudziem dižgariem, kuri rūpējās, lai mums būtu gara maize, ko baudīt. Šie cilvēki ir bijuši kā instrumenti, lai atklātu latviešu vērtību atslēgas – zīmes, kas veido mūsu pasaules kārtību, cilvēka attiecības ar pasauli un pasaules galvenajiem spēkiem – Dievu, Māru, Laimu, Pērkonu un Sauli.
„Varbūt tieši mūsu tautas un Madonas novada kultūras mantojums ir tas, kas palīdzēs savā dzīvē aust latviskus rakstus, jo mums taču ir savs kods, sava latviskā dzīvesziņa," uzsvēra Sarmīte Rubule.
Aktieris Gints Andžāns, kas vienmēr ar pozitīvām izjūtām atgriežas savā pilsētā, šoreiz ar lielāko prieku piekrita braukt uz Madonu, pat nokavējot mēģinājumu 12. jūnijā gaidāmai teātra pirmizrādei. Skolas laikā Gints dejoja Madonas pilsētas deju kolektīva „Vidzeme" pamatsastāvā pie deju skolotāja Andra Ezeriņa. Koncertā, lūkojoties kādreizējo deju biedru, kuri nu jau dejo vidējās paaudzes grupā, sniegumā, Gints Andžāns kārtējo reizi izjuta lielu vēlmi atkal dejot savā kolektīvā.
Aktualizējot tēmu par gaidāmo Dziesmu un deju svētku nozīmību mūsu tautai, aktieris neslēpa, ka latviešiem Dziesmu un deju svētku tradīcija ir vissvarīgākā: – Pats esmu piedalījies sešos vai septiņos Dziesmu svētkos – no bērna kājas līdz 12. klasei. Ja būtu laiks, joprojām dejotu deju kolektīvā. Priecājos, ka mūsdienās šī tradīcija ir aktuāla un joprojām pastāv arī jauniešu deju kolektīvi, nevis palikuši tikai vidējās un vecākās paaudzes dejotāji. Izjūtas, ko var gūt, dejojot „Daugavas" stadionā vai dziedot Mežaparka lielajā estrādē, nav vārdos aprakstāmas, uzskatu, ka šie svētki ir viena no lielākajām Latvijas vērtībām, kas obligāti jāsaglabā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.06.2013.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto