Meža taka Madonas apkārtnē
Madonas novada ezeri un lauki
Cesvaine ziemā
Cesvaines pils
Baltie loki Madonas parkā
Reklāma — × 150 px

Deju grupai “Aliens” – 15

Redakcija

Autors • 07.06.2013.

Deju grupai “Aliens” – 15
Burtu lielums

Madonas pilsētas kultūras nama mūsdienu deju grupa „Aliens" šogad svin 15 gadu jubileju. Koncerti jau pulcējuši pilnu skatītāju zāli, un 9. jūnijā, pilsētas svētku ietvaros, vēlreiz solīta deju izrāde „Dzirnaviņas" un noslēgumā – galakoncerts ar repertuāra dejām un arī jaunām.

Deju izrāde „Dzirnaviņas" pēc Kārļa Skalbes pasakas ir atjaunots kolektīva iestudējums, izrādē iekļaujot senas un nesen radītas dejas, puišus un meitenes. Tā faktiski ir dejā izstāstīta pasaka, kas visu paaudžu skatītājus aizrauj un uzmanību notur vienā elpas vilcienā.
Uzvedumā neatsverams ir gaismotāja, skaņotāja, scenogrāfa darbs, protams, dejotāji ar brīnišķīgiem tērpiem, skatuves grimu un dejas soli. Aiz visa kopdarba ir deju grupas „Aliens" vadītājas Ināras Cakules devums, viņu aicināju uz sarunu.
– Pagājušajā gadā lielās meitenes man atrakstīja vēstuli kā pateicību par kolektīvā pavadītajiem gadiem, – atskatoties nesenā pagātnē, atklāja Ināra Cakule.
– Meitenes uzsvēra, ka līdz ar mūsu aktivitātēm apkārtējo pasauli viņas varēja ieraudzīt citādu. „Jūs ļāvāt mums būt labākām, caur deju izdzīvot daudzus skaistus brīžus. Pat nezinām, kas būtu kļuvušas, ja nebūtu dejas."
– Tā tas arī ir – bērns atnāk uz „Aliens", viņam tiek iedota garša, noteikts mērķis, ka vari būt labāks, vari būt kas īpašs, – turpināja deju skolotāja. – Emocijas, neredzamā pasaule, kas paliek pēc koncertiem un izbraukumiem, to vārdos nevar pat izstāstīt… Mēdz būt arī uzstāšanās pustukšā zālē, bet tad bērniem saku – tas arī ir vajadzīgs, un jums jādejo tāpat kā vienmēr –
ar maksimālu atdevi. Visgrūtāk ir dejot savējiem. Ne jau skolēnu vecākiem, bet viņu vienaudžiem. Nezin kāpēc tad dejotājs kļūst vājāks – viņš nervozē, uztraucas, un tādos brīžos vienmēr uz skatuves jāizdara divreiz vairāk. Tur parādās uzvara pār sevi – vai vari izcīnīt iekšēju cīņu ar savu nedrošību, biklumu vai ne. Vissvarīgāk ir nevis tehniski izdarīt iemācīto, bet dabūt emocijas. Lai dejas stāsts parādās sejā, kustībās, lai bērns dejā dzīvo. Pirms katra koncerta sanākam kopā, un es mēģinu viņiem pateikt pāris teikumu, ar kuriem cenšos bērnus aizkustināt, lai viņi notic sev, lai izstaro emocijas, kuras viņiem pašiem tajā brīdī liekas visbūtiskākās. Labāk sajaukt soli, bet nepazust kā cilvēkam un mācēt izpausties kā tēlam.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.06.2013.

Autore: INESE ELSIŅA

Foto no pasākuma

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px