Allaž smaidīga, atsaucīga, „ar vieglu roku", – tādu māsiņu LIGITU LŪSI iepazinuši daudzi pacienti, kuri ārstējušies Madonas slimnīcas terapijas nodaļā vai pie ģimenes ārstes Zentas Stradiņas Madonas traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā.
– Citādi jau manā profesijā nevar – mūsu sūtība ir palīdzēt cilvēkiem, tāpēc, lai vai kādi kreņķi pašam, jāprot nolikt tos malā un iejusties otra cilvēka situācijā, saprast, ka viņš savās sāpēs ir viens un gaida palīdzību, – aizdomājas Ligita, bet tūlīt pat apmulst, sakot, ka runāšana neesot viņas stiprā puse – vienīgi tajos brīžos, kad vajag mierināt otru, vārdi kaut kā paši no sevis atrodoties. – Lai gan darbā jāpavada daudzas stundas (Ligita strādā arī mājas aprūpē) un brīvā laika ir samērā maz, es citu darbu nemaz negribētu darīt. Nevaru sevi iedomāties, piemēram, pie dokumentu kaudzēm un skaitļu virknēm, lai gan arī manā darbā „bez papīriem" gluži neiztikt.
Kad iejautājos, vai agri nākusi nojausma dzīvi saistīt ar medicīnu, Ligita smaidot pakrata galvu:
– Nē, vienkārši devos draudzenei līdzi uz Rīgas 4. medicīnas skolu. Draudzene pēc pusgada aizgāja dekrēta atvaļinājumā un mācības neturpināja, bet es ieguvu savu mūža profesiju. Tā kā esmu dzimusi Barkavā, kur vēl arvien dzīvo mamma, biju priecīga, ka mana pirmā darbavieta bija Madonas slimnīcā. Laikam ritot, terapijas nodaļa joprojām ir manas otrās mājas. Mums ir brīnišķīgs, pretimnākošs kolektīvs, jo citādi es nemaz nespētu strādāt vēl otrā darbiņā, kas savukārt ļoti daudz dod arī manai profesionālajai izaugsmei.
Neraugoties uz lielo noslogotību, Ligita ir izaudzinājusi divus lieliskus bērnus: – Oskars pagājušajā gadā pabeidza Biznesa augstskolu „Turība" un atrada darbu Rīgā – par to man liels prieks, jo esmu izbaudījusi tās izjūtas, kad bērns ir projām darbos ārzemēs. Džūlija šogad beidz 12. klasi un vēl īsti nav izlēmusi, kur mācīties. Varbūt saistīs savu dzīvi ar medicīnu – tad jau laiks rādīs.
Ligita ļoti novērtē laiku kopā ar savējiem. – Liels atbalsts dzīvē man ir brālis Vilnis. Kopā mēdzam arī paceļot. Šogad gan vēl nekur nav gadījies aizbraukt, bet vasara (kas, starp citu, esot Ligitas mīļākais gadalaiks) jau tikai tā pa īstam sākusies. Pagājušajā ziemā, kad Oskars vēl strādāja Anglijā, abas ar Džūliju bijām aizbraukušas viņu un vēl dažus draugus apciemot. Patīk jau paskatīties, kā cilvēki citur dzīvo.
Savukārt jautāta, kur pati smeļas dzīvesprieku un vitalitāti, Ligita stāsta, ka tas ir aktīvs dzīvesveids: – Abas ar meitu skrienam, vingrojam, patīk dārzā pastrādāt. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr esmu skrejoša, patīk arī ar mašīnu braukt, jo bez tās jau es nevarētu tik daudz pagūt izdarīt.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto