Tas ir tas sprīdis starp pavasari un vasaru, kas šogad atnesis mums visiem (tā vismaz jācer, ka visiem) kārtējo izšķiršanās laiku par nākotnes aprisēm mūsu pilsētās un laukos. Attiecībā uz vārda „visiem" lietojumu domāts, ka, neraugoties uz nīgrumu mūsos par dzegužu kūkošanas sacensību pie svešām ligzdām, pilsoņa pienākums pret sabiedrību tomēr jātur godā.
Bet, atgriežoties pie izšķiršanās, te nu gan jāsaka, ka izšķirtspēja – kas ir kas – mums, lai neteiktu diktāk, dota ļoti, ļoti vāja. Tā runā vairums potenciālo balsotāju, savstarpēji apspriežot mūžīgo jautājumu – par kuru sarakstu? Ek! Ja nebūtu to nolāpīto sarakstu, kur vienam vai dažiem vilcējiem piekabināta garugarā piekabe… tad jau gan zinātu. Nevaru nepievienoties. Bez klausīšanās garumgarajās solījumu tirādēs, zinot un pazīstot daudzus no visiem sarakstiem, arī es būtu gatavs sabalsot domi vai padomi (sauciet, kā gribat), cerot uz vismazāko atbirumu salmu kūlējos. Bet tas, diemžēl, mums nav dots. Liels kungs, varbūt precīzāk – augsts kungs, pie likumu tāfeles vienmēr pareizi rakstījis, jo viņam taču izsenis zināms, kas tautai der.
Mums paliek lielā iespēja strādāt ar galvu un spalvaskātu, jo nav jau tā, ka visi amatu gribētāji nāk pilnīgi nepazīstami. Arī tik viendomīgi un viendarīgi visi nav. Nav tik pelēki, kā teksti lielākajā daļā pirmsvēlēšanu programmu, kur solījumi kūs un puto lapām pāri. Visi, vai lielākā daļa, – vajadzības izteiksmē. Bet tās vajadzības un arī nejēdzības, kuras tad nu jāsakārto un skaužamās jāmēģina novērst nākamajiem vietvalžiem, visas ļoti labi zināmas un aptaustāmas mums, visiem pārējiem. Tātad partiju vai vēlētāju apvienību programmās, lai tās spētu piesaistīt vēlētāju uzticību, uz visiem solījumiem būtu jābūt vienai atbildei. Kā to darīs vai vismaz cer darīt nākamā novadu un pilsētu pārvaldība. Diemžēl…
Šis „diemžēl" tad arī ļoti bieži ir par iemeslu, kad uz jautājumu par piedalīšanos vēlēšanās skan strupa atbilde – neiešu, jo neredzu tam visam jēgu. Iebilst grūti, jo esam arī no valdības ar solījumiem iebaroti. Lielā savtības sērga ir aplipinājusi varu visos līmeņos, kad zināmais sakāmais par sava krekla tuvību un, protams, sava maka pildījumu ir pirmais un augstākais bauslis viņu valstiskajā darbībā. Galvenajam uzdevumam – strādāt savas valsts un tās iedzīvotāju labā – tas, kas paliek pāri (ja paliek).
Un tomēr, vēlreiz atgriežos pie vārda „visi". Groziet, kā gribat, mēs, tā sacīt (kā teiktu Ķencis), esam uz zemēm. Cik nu mums tās pilsētas! Tāpēc mēs labāk pazīstam to drēbi un arī… kodes. Iespēja jāizmanto mūsu visu labā, jo – kas gan cits!
Autors: OĻĢERTS SKUJA