Ceturto gadu projekta „Latvijas lepnums" ietvaros laikraksts „Diena" un TV3 aicināja Latvijas iedzīvotājus stāstīt par cilvēkiem, kas nesavtīgi darījuši labu – snieguši palīdzīgu roku nelaimē nokļuvušajiem, devuši cerību, piepildījuši kāda cita cilvēka sapņus. Tāpat kā iepriekšējos gadus pavisam ir desmit nomināciju, un nominācijā „Atbalsts līdzcilvēkam" balvu šogad saņems Kalsnavas pamatskolas skolotāja Ilze Stikāne.
Tas bija Ievas ierosinājums – pastāstīt par to, cik brīnišķīgu skolotāju viņa sastapusi un kā šī sastapšanās izmainījusi meitenes dzīvi. Uzrakstījām vēstuli un turējām īkšķus jau pagājušā gada novembrī pēc tam, kad Ieva kopā ar omammu televīzijā bija noskatījušās „Latvijas lepnuma 2005" ceremonijas atkārtojumu, bet laikam nedaudz bijām nokavējušas. Ieva pat teica – ja mana skolotāja netiks nominēta, vispār televīziju vairs neskatīšos, – atceras Ievas mamma Inta Ivkina.
Zvans no „Dienas" pienāca šoruden, Inta tieši tobrīd ravēja zemenes. Prieks, ka vēstule pamanīta, bija liels, gribējās, lai visa Latvija uzzina par to, cik fantastisks cilvēks ir skolotāja Ilze Stikāne, ar kuru Ivkinu ģimenes ceļi saveda kopā 1. septembrī pirms četriem gadiem. Ģimenes, kurai pēc Ieviņas nākšanas pasaulē nācies tik daudz ko pārdzīvot, bet kura, neraugoties uz visām likstām un nelaimēm, prot tikt tam pāri. Ģimenes, kurā viss nu jau septiņpadsmit gadu ir pakārtots Ievai. Vecāki nav vēlējušies meiteni sūtīt uz kādu speciālo skolu, bet cīnās par viņu pašu spēkiem. Pirms dažiem gadiem viņiem pievienojusies skolotāja Ilze.
Intas un Vladimira Ivkinu ģimenē Ieva bija gaidīts bērns, taču tūlīt pēc dzemdībām vecāku gaidas izvērtās traģēdijā. Ārstu kļūda uz visiem laikiem mainīja Ievas un viņas vecāku likteni. Diagnoze – bērnu cerebrālā trieka, ar ko jāsadzīvo visu mūžu. Ieva ir piesaistīta ratiņkrēslam, viņai ir kustību traucējumi, grūtības ar runāšanu, taču tāpat kā visi viņa ilgojas pēc sabiedrības, pēc draugiem. Līdz pat 3. klasei Ievai bija mājas apmācība, viņu mācīja Kalsnavas pamatskolas skolotāja Anna Langenfelda. – Paldies skolotājai Anniņai par visu to, ko viņa Ievai iemācījusi, – ar pateicību saka Inta.
– Bet mūsu dzīve izmainījās, kad Jaunkalsnavā sāka strādāt skolotāja Ilze Stikāne, kas pirms tam 18 gadu bija nostrādājusi Mārcienas pamatskolā. Viņa piekrita, ka Ieva varētu mācīties kopā ar citiem bērniem klasē, – joprojām ar aizkustinājumu balsī atceras Ievas mamma.
– Jā, tā varbūt tobrīd bija pat zināma avantūra, kad skolas direktore Gunta Lapsa mani uzrunāja, lai paņemu savā klasē Ievu, bet es nespēju pateikt nē. Kā tad pēc tam lai skatos acīs cilvēkam, kam tas ir tik bezgala svarīgi? – jautā skolotāja. Bet toreiz… Toreiz nācās bērniem skaidrot, ka Ieva ir tāda pati kā visi pārējie, tikai viņa nevar staigāt, skriet un lēkt kā citi, reizēm mēlīte nav tik veikla un neklausa, bet sirdī viņa ir tikpat jauka un sirsnīga, iespējams, vēl jūtīgāka. Daudz ko nācās mācīties arī pašai, iegūt speciālu sertifikātu.
Sākumā kopā ar Ievu uz stundām nāca arī mamma. Pēc neilga laiciņa jau paši tika galā. Mācījās visi, pirmkārt jau savstarpējo saskarsmi. Ar mācībām problēmu nebija.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.12.2007.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto