Kad pagājušajā mēnesī pasauli pāršalca ziņa par Lielbritānijas ilggadējās premjerministres Mārgaretas Tečeres nāvi, daudzos britu interneta portālos varēja lasīt neviltotu sajūsmu par nīstās politiķes aiziešanu. Lielākoties tie bija leiboristi, tai skaitā daudzi rūpniecības industrijā nodarbinātie, kas steidza iedzert uz Tečeres nāvi un novēlēja viņai „patīkamu" cepšanos elles ugunīs.
Pagājušajā nedēļā pēc diviem izglītības ministra amatā nostrādātiem gadiem demisionēja Roberts Ķīlis. Ar Tečeri politiskā svara ziņā viņu, protams, salīdzināt nevar, taču arī Ķīlim, gan amatā esot, gan no tā atkāpjoties, bija jādzird daudz neglaimojošu vārdu no tās nozares pārstāvjiem, par kuru pats bija uzņēmies atbildību.
Viens pret visiem
Ķīļa demisijā nopietni iemesli mijās ar ieganstiem. Nevar noliegt, ka veselības traucējumi sarežģīja viņa komunikāciju gan ar kolēģiem Ministru kabinetā, gan nozares pārstāvjiem, un tāpēc daudzas no viņa iecerēm un reformām sabiedrībā aizgāja pēc kluso telefonu spēles principa, kad kāds kaut ko ir dzirdējis, bet ko tieši – par to versija katram atšķīrās. Nebūs melots sakot, ka tieši nespēja savā pusē pārvilināt izglītības jomā strādājošos un studentus, kā arī spēcīgas politiskās aizmugures trūkums, kas, piesakot tik daudz reformu tik īsā laikā, kā to izdarīja Ķīlis, ir vitāli svarīgi, bija galvenais iemesls, kādēļ pats nu jau bijušais ministrs īsti nesaskatīja iespēju savu darbu auglīgi turpināt.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.05.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS