Lubāniete IVETA BĒRZIŅA secina, ka visādi rokdarbi dzīvē ir izmēģināti, bet neko speciāli viņa nav apguvusi kādā skolā vai kursos. Acīmredzot, tas ir dabas dots talants – mācēt „salikt kopā" īstās krāsas, rakstus un tehnikas, lai taptu skaistās zeķes, cimdi, matu stīpiņas, rotaslietas, puķu un konfekšu pušķi, kleitas lellēm un citi darbiņi.
– Pati jaunākā nodarbošanās ir kleitu šūšana lellēm. Kad viss kaut kas jau ir izmēģināts, ir sakrājušies pārpalikumi no materiāliem, jādomā, kā tos izmantot. Man ir žēl izmest audumu atgriezumus, dziju galus. Tad nu nolēmu šūt leļļu kleitas Bārbijām. Atceros, ka pašai līdz 8. klasei tā patika lelles! Tik daudz auduma vai dzijas, lai pašai varētu apģērbu sašūt, tajos laikos nebija, bet lellei vienmēr iznāca. Gatavoju arī matu sprādzes, matu stīpiņas, kaklarotas dažādās tehnikās, adu zeķes un cimdus – gan parastās, gan ar uzrakstu „Lubāna" suvenīriem, tamborēju, piemēram, auskariņus. Ļoti patīk ziedi, floristika, taisu ziedu pušķus, uz lielākiem svētkiem kā draudzes locekle veidoju ziedu noformējumu Lubānas baznīcā. Neesmu nekāda floriste, vienkārši ir lietas, kas mani uzrunā, kas liekas skaistas, – galvenās brīvbrīžu nodarbes uzskaitīja Iveta Bērziņa. Skaidrojot, kāpēc šobrīd tik mīļa kļuvusi tieši leļļu kleitu šūšana, viņa uzsvēra, ka mūsdienās meitenes ar lellēm mazāk spēlējas, jo tās ātri apnīk. Savukārt, ja ir jauna kleita, aizmirstā rotaļlieta atkal kļūst mīļa.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.05.2013.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto