Novembra beigās nāca klajā Martas Strautiņas grāmata „Mārcienas izloksne". Tā ir turpinājums LU Latviešu valodas institūtā aizsāktajai sērijai, kas veltīta izlokšņu materiālu sistematizēšanai un izpētei. Savdabīga un reizē zīmīga ir šīs grāmatas, ko var uzlūkot par autores dāvanu dzimtajam novadam, tapšana.
Grāmatas „Mārcienas izloksne" autore Marta Strautiņa ir dzimusi mārcēniete. Viņas dzīves gājums aizsācies 1919. gada 26. februārī. Tēvs Jānis Miezītis bijis mārcēnietis, bet māte Līze Rieksta ieprecējusies no Praulienas. Martas bērnības un agrās jaunības atmiņas saistās ar Leitānu mājām. Skolas gaitas M. Strautiņa ir uzsākusi Mārcienas pagastskolā, kur gandrīz ik diena ir vadīta ar dziesmu. Skolas direktora Pētera Tropuliņa vadībā dziedātas gan garīgas dziesmas, gan tautasdziesmas. Šķiet, ka tieši dzimtajās mājās, pirmajā skolā sakņojas M. Strautiņas mīlestība uz literatūru, dziesmu. Tā izjūtama vēl šodien, kad ciemojas pie sirsnīgās, gaišās mārcēnietes – tad viņa skandē dzejoļu rindas, ir ne tikai sparīga dziesmu uzsācēja, bet arī dziedātāja.
Pēc Mārcienas pagastskolas beigšanas M. Strautiņa mācījusies Madonas ģimnāzijā. Kopš 1938. gada viņa ir studējusi L(V)U Filoloģijas fakultātē. Studijas latviešu filoloģijas specialitātē M. Strautiņa ar izcilību ir beigusi 1946. gadā, iegūstot filologa kvalifikāciju. Tāpat kā daudzi topošie filologi 20. gadsimta 20.-40. gados arī M. Strautiņa profesora Jāņa Endzelīna vadībā ir izstrādājusi diplomdarbu par savu dzimto izloksni. Ir saglabājusies darba vadītāja pozitīvā atsauksme, kā arī recenzenta profesora Jāņa Alberta Jansona atsauksme, kurā viņš M. Strautiņas diplomdarbu „Mārcienas izloksnes apraksts" vērtē ar atzīmi „teicami".
M. Strautiņas mūžs ir aizritējis skolotājas darbā. No 1945. gada līdz 80. gadu sākumam viņa ir strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā, bet līdz 1987. gadam – par bibliotekāri šajā skolā.
Raksturīgi, ka daļa J. Endzelīna skolnieku – arī M. Strautiņa – savas izloksnes materiālu vākšanu un izpēti ir turpinājusi 20. gadsimta otrajā pusē (toreizējā Valodas un literatūras institūta dialektologu rosināta) pēc aktīvo darba gaitu beigām. M. Strautiņa šo darbu ir atsākusi 80. gadu sākumā un veltījusi tam vairāk nekā 10 gadu. Viņu tajā iesaistījusi viena no kompetentākajām un aizrautīgākajām sēlisko izlokšņu pētniecēm Maija Poiša. Atsākot šo darbu, viņas kopīgi ar dziļu interesi ir ieklausījušās dzimtu mārcēniešu valodā, atsevišķu teicēju runu ierakstījušas magnetofona lentē ar nolūku precīzāk izzināt šo visumā sarežģīto izloksni. Ar lielu atbildības izjūtu 80. un 90. gados ir izveidota Mārcienas izloksnes leksikas kartotēka ar vairāk nekā 4500 kartotēkas vienībām. M. Strautiņa ir pierakstījusi arī Mēdzūlas izloksnes īpatnējo leksiku – ap 1100 vienību.
Grāmatā „Mārcienas izloksne" ir ietverts M. Strautiņas diplomdarbs „Mārcienas izloksnes apraksts", kas tātad tapis 40. gadu vidū, un 80.-90. gados izloksnē pierakstītā savdabīgā leksika. Tādējādi tā sniedz plašu ieskatu izloksnes skaņu sistēmā, vārdu darināšanā, savukārt vairāk nekā 100 lappusēs iekļautais vārdu krājums ir būtisks pienesums latviešu izlokšņu leksikai, jo lielais vairums vārdu ir pazīstams tikai šaurākā vai plašākā apkārtnē Dienvidaustrumvidzemē un netiek lietots kopvalodā.
Līdzās diviem publicētajiem M. Poišas krājumiem „Vidzemes sēliskās izloksnes" (1985. un 1999. gadā). M. Strautiņas grāmata „Mārcienas izloksne" ir nozīmīga ne tikai sēlisko izlokšņu izpētē un turpmākiem pētījumiem valodniecībā. Tai ir arī plašāka kultūrvēsturiska nozīme, jo sniedz liecības par etnogrāfiju, par novada ļaužu pasaules uztveri, dzīvesziņu.
Sakot paldies M. Strautiņai par nesavtīgo darbu, reizē gribas cerēt, ka viņas piemēram radīsies sekotāji, jo ir vēl tik daudz izzināma mūsu izloksnēs.
Autore: BRIGITA BUŠMANE
LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece