– Ar vienu kāju esmu rīdzinieks, ar otru – Gaiziņa puika, – uzrunāts smej JURIS STRADIŅŠ.
– Visas manas saknes ir Rīgā. Rīgā pabeigta vidusskola, toreizējais Politehniskais institūts, pēc profesijas esmu ceļu inženieris. Pastrādāju divus gadus valsts darbā – būvēju Rīgā ielas, bet blakus tam visus šos gadus bija aizraušanās ar sportu. Jau kopš septiņu gadu vecuma nodarbojos ar kalnu slēpošanu, kas gājusi paralēli citiem sporta veidiem (esmu ilgi trenējies peldēšanā, džudo cīņā un tamlīdzīgi), pamazām vien ir pārņēmusi visu darba un sirds būtību un iesakņojusies jau tā, ka 80.-90. gados kļuva par konkrētu aizraušanos, un es aizvien dziļāk biju tajā iekšā – sākumā Gaiziņā bijām apsaimniekotāji, bet nu jau 10-15 gadu esmu uzņēmējs atpūtas kompleksā „Gaiziņš", vadu sporta kustību, masu pasākumus, tūrismu, sabiedrisko ēdināšanu utt. – vārdu sakot, cilvēks atbrauc, mēs viņam nodrošinām ēdināšanu, inventāra nomu, naktsmītnes – visu, lai viņš aizbrauktu atpūties un smaidīgs. Esam pacēluši šo latiņu augstu un nedrīkstam laist lejā.
Šī sezona bija īpaši veiksmīga. Kalnu atvērām rekordagri – 30. novembrī (un tas ir ļoti svarīgi, jo visi ir burtiski izslāpuši pēc slēpošanas iespējām), bet pagājušajā svētdienā – 21. aprīlī – sezonu noslēdzām. Sanāca bez vienas nedēļas pieci mēneši! Šogad šajā ziņā esam sasnieguši rekordu. Kopumā var teikt, ka sezona bija gara, spraiga, pasākumiem bagāta, reizē arī smaga, bet visnotaļ pozitīva. Pasākumu netrūks arī vasarā – brauks tūristi, gar Gaiziņkalnu ved velomaršruts, cilvēki te ierodas ar teltīm, treileriem, paliek pa nakti. Gaiziņš kā ievērojams ģeogrāfiskais punkts ir gan ziemā, gan vasarā.
Lai gan pamatdarbs ir Gaiziņā, uz Rīgu skraidīt sanāk nemitīgi, jo tur ir mana ģimene, dzīvesbiedrei Aigai – darbs, četri bērni mācās, vecākajam dēlam jau ir 24 gadi. Protams, viņi ir bieži viesi Gaiziņā, jo visi, ieskaitot sievu un jaunāko meitiņu, kam ir četri gadi, ir ziemas sporta aktīvi baudītāji – gan snovo, gan aizraujas ar kalnu slēpošanu. Tikko ar diviem vidējiem dēliem un draugiem bijām slēpot Somijā aiz Polārā loka – septiņas dienas pavadījām uz kalna. Mani jau pazoboja: Juri, tev ziema par īsu? Bet ikdienā Gaiziņā tu esi darbos tā iekšā, ka pašam slēpot sanāk ļoti, ļoti reti. Tad nu atstāju te visu saviem tuvākajiem palīgiem, tēvam, kas man ļoti palīdz, un kopā kārtīgi izbaudījām slēpošanas azartu.
Kad iejautājos par vārdu, mans sarunbiedrs atzīstas, ka ir Juris jau otrajā paaudzē: – Šis vārds man asociējas ar neatlaidību, uzņēmību, mērķtiecību – vismaz tādi ir visi tie nedaudzie Juri, manu kolēģi Žagarkalna saimnieku Juri Žagaru ieskaitot, kurus pazīstu.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto