Katru reizi, kad Rietumu pasauli pāršalc kāds negatīvs notikums, kas sev līdzi nes cilvēku upurus, mēs aizdomājamies par cilvēka dzīvības vērtību.
Pēdējos mēnešos vairums šo nepatīkamo notikumu nāk no Atlantijas okeāna otras puses – ASV. Pagājušā gada rudenī viesuļvētra Sendija „paplosīja" trīs valsts austrumkrastā esošus štatus, paņemot vairāk nekā 100 cilvēku dzīvības un radot 80 miljardus dolāru lielus postījumus. Gada nogalē slaktiņu kādā Ņūtaunas pamatskolā sarīkoja Ādams Lanca, laupot dzīvību 26 cilvēkiem, no kuriem 20 bija bērni. Šonedēļ ASV piemeklēja vēl divas šausminošas traģēdijas – terorakts Bostonas maratona laikā, kad tika nogalināti 3 cilvēki, bet sakropļoti 140, un sprādziens mākslīgā mēslojuma ražotnē Teksasā, kur cietušo skaits vēl tiek lēsts. Tie ir četri gadījumi, kas cits citam nelīdzinās. Tie nenozuda vai nenozudīs no laikrakstu slejām, televizoru ekrāniem vēl ilgu laiku. Mēs (vairāk gan ASV iedzīvotāji) būsim iepazinuši bojāgājušo sejas, dzirdējuši par glābšanas dienestu veiktajiem varoņdarbiem, izglābjot dzīvību cilvēkiem, kuri šķietami jau bija nolemti nāvei, uzzinājuši par maratonistiem, kas, noskrējuši garo distanci, vēl vairākus kilometrus turpināja skriet līdz tuvākajam asins nodošanas punktam, lai palīdzētu glābt dzīvību kādam Bostonas teroraktā cietušajam, utt.
Zinu, ka daudziem var rasties jautājums (un netrūkst tādu, kam tas jau ir radies) – kādēļ tieši ASV notikumiem tiek pievērsta tāda uzmanība? Ik dienu Āfrikā bada nāvē vai cilšu karadarbības dēļ mirst tūkstošiem cilvēku. Ik dienu necilvēcīgos apstākļos koncentrācijas nometnēs tiek turēti tūkstošiem pret Ziemeļkorejas totalitāro režīmu „noziegušies" cilvēki. Ik dienu simtiem mierīgo iedzīvotāju zaudē dzīvību Sīrijas pilsoņu karā, kurā joprojām nav skaidrs, kura no pusēm – prezidentam Bašaram al Asadam simpatizējošie militāristi vai dažādu valstu atbalstītie režīma pretinieki –
izceļas ar lielāku nežēlību. Uzskaitījumu varētu turpināt ar valstīm, kurās pēdējos gados ASV un NATO ir piedalījusies režīmu maiņā. Kādēļ, pārfrāzējot Josifa Staļina leģendāro teicienu, vienas valsts upuri ir traģēdija, bet citas valsts, kas neatrodas plašsaziņas līdzekļu starmešu gaismās, tie labākajā gadījumā kļūst vien par statistiku? Atbilde ir vienkārša – ne visu cilvēku dzīvības ir vienlīdz vērtas, un jo bezpersoniskāka mums kā procesa vērotājiem ir bijusi šī dzīvība, jo mazāk tā ir vērta. Tādēļ arī otrdien Ogrē plūdu laikā mirusī 90 gadu vecā sieviete mums ir daudz vērtīgāka par to anonīmo bezpajumtnieku, kurš tai pašā dienā pakļuva zem smagā auto riteņiem un mira.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS