„Vēlos dalīties pieredzētajā saistībā ar remontstrādniekiem, kas 10 gadu garumā veikuši dažādus darbus manā saimniecībā. Ar pirmo strādnieku vienojāmies, ka tiks veikts noteikts gabaldarbs par noteiktu samaksu. Tā kā paši strādājam dažādos darbos, mājās esam vēlu vakarā, un darbus viens pats veica strādnieks. Vakarā pārbraucot mājās, aina bija šāda – strādnieks ar manu radinieku paspējuši „sadraudzēties" ar alkoholu un abi saldi guļ.
Ienākot mājās, biju satriekta, jo redzēju trijās istabās no griestiem gāžamies ūdeni (jo bēniņos stāvēja ūdens rezervuārs). Steidzos atslēgt slēdzi, bet sūknis jau tik ilgi bija darbojies, ka izdega.
Bija atkal citi nelieli remontdarbi. Ar pazīstamu cilvēku starpniecību ieradās meistari no cita novada, lai veiktu remontu vannasistabā. Iznākums ir tāds, ka tagad no dušas gar malām sūcas ūdens. Māja ir veca, liekot ūdens caurules, tās stūros nenosiltināja, un vēsajā laikā aukstā ūdens caurule aizsala. Zvanīju šiem strādniekiem un jautāju, vai nepārplīsīs caurules. Bet atbilde, protams, bija, ka nekas slikts nevar notikt. Beidzot mazgāties, tagad katru reizi gar malām jāliek lupatas, lai ūdens netecētu tālāk pa vannasistabu. Tagad pie duškabīnes jau sākušas cilāties flīzes, jo zem tām sakrājies ūdens. Izrādās, ka daži meistari bija aizbraukuši darbos uz ārzemēm un nav bijis, kam paspēt tālāk ko darīt.
Nākamais meistars savu darbu darīja labi, bet vienīgais mīnuss – pēc katra sīkuma uz attiecīgo preču veikaliem jāmēro tālie 9 km. Turpu, šurpu, pierēķinot vēl pie izmaksām degvielas patēriņu un iztērēto laiku, arī tas man līdz galam nebija saprotams.
Pēdējais variants arī bija tas, kas pamudināja uz rakstīšanu un pielika punktu manai sadarbībai ar remontstrādniekiem. Bija pasaukts meistars, atkal vienojāmies par gabaldarba samaksu, bet pa šo laiku viņš izdomāja, ka manai mājai nepareizi ieliktas durvis, ko tad nu samainīja pretējā virzienā, jo neatbilstot ugunsdrošības noteikumiem. Durvis tā bija stāvējušas vairāk nekā 10 gadu un nevienam nebija traucējušas.
Gribas skaļā balsī kliegt – kur jūs esat, tautieši? Man tikai nav skaidrs, vai šiem „halturščikiem" nav jāatbild par sava darba kvalitāti, par papildu materiālo zaudējumu radīšanu? Esmu secinājusi, ka pie tiem strādniekiem, kuri strādā godīgi, ir vismaz pusgadu jāgaida rindā. Bet „pašdarbniekus" var sarunāt kurā katrā laikā. Ceru, ka ar šiem rūgtajiem piemēriem likšu kādam aizdomāties un rūpīgāk padomāt, kādus strādniekus nolīgt darbā."
Tā laikrakstam šonedēļ atrakstīja kāda Madonas novada iedzīvotāja. Vērtējot viņas minētos piemērus, pirmais, kas jāatzīmē, – mutiska vienošanās pakalpojuma pircēju vienmēr pasargās krietni mazāk, nekā līguma vai vismaz rakstiskas vienošanās sastādīšana. Tāpēc, pirmkārt, šādu dokumentu izmantošana, pērkot līdzīgus pakalpojumus, turpmāk būtu ieteicama ikvienam, kas līdzīgi kā vēstules autore, iespējams, izvēlas nereģistrētus meistarus, kuri nepārstāv ne kādu uzņēmumu, ne mikrouzņēmumu, ne ir pašnodarbinātie. Nereģistrētie meistari, protams, izmaksās lētāk, bet, kā redzams jau no minētajiem gadījumiem, arī nesniegs nekādas garantijas par savu darbu. Savukārt, uzņēmumu, mikrouzņēmumu meistari, pašnodarbinātie par veicamo darbu, visticamāk, sastādīs līgumu vai vismaz par padarīto darbu izrakstīs čeku pakalpojuma saņēmējam, kas kalpos kā apliecinājums, ka šāds meistars mājās ir bijis un šādus darbus veicis.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.04.2013.
Autore: LAURA VOITIŅA