Ne velti tautā figurē humoriņš, ka šogad pie Jāņu ugunskuriem būs jābūt īpaši uzmanīgiem – ka nepaslīd uz… ledus; galotnēs bērziem tomēr jau vibrē gaišas jausmas.
Un, spītējot laika niķiem, brienot gandrīz līdz jostasvietai pa sniegoto dārzu, tā pavasara kņudoņa brien līdzi, ar katru dienu jūtamāk. Protams, īsti novērtēt visus aizejošās ziemas nedarbus varēsim tikai tad, kad sniegs būs aizurgojis tērcēs un tērcītēs uz dīķiem, upēm, ezeriem. Bet līdz tam jāapčubina tas, kas dažam jau sadīdzis vai pašreiz dīgst jaunajiem, varbūt tomātu vai citu kultūru, dēstiem. Tas tā, amatieru līmenī runājot. Profiņiem jau stādiņiem kurās lapas raisās!
Bet tas viss, kaut arī nu jau samērā tuvu, ir nākotnes jautājums. Pagaidām savs prieciņš, ar pavasarīgu piesitienu, ir mūspuses copmaņiem, jo, kā pilnīgi pārliecinoši zināms, ledus no ezeriem nepeld ne uz zviedru, ne arī kādu citu pusi, bet tā biezums (paša tikko pārbaudīts), urbjot ar kvalitatīvu ledus urbi, lai tiktu līdz gatavam āliņģim, prasa piecdesmit piecus urbja apgriezienus. Protams, protams, tūlīt sāksies arī lietavas. Siltumgrādi nesmādēs arī nakts stundas. Sniega kalni juks un bruks, bet ūdeņi celsies, kā mēdzam sacīt, acīm redzot un pamazām cels augšup arī smago ledus vāku, atraujot to no krastiem. Bet tā arī pagaidām tikai nākotne, lai gan krietni tuvāka kā dārza darbos iešana. Tāpēc tuvākās brīvdienas urbšana leduslaukos notiks uz nebēdu un te var piebilst tikai tradicionālo –
ne asakas!
Ja par visai nopietnu lietu, tad pēc manas saprašanas pie copmaņiem, tikai cita ranga, var pieskaitīt arī mūsu valdības spici. Kamēr pensionāri par valdības „piemirsto" pensiju indeksāciju tikai maigi un lūdzoši dudināja, atbilde bija visai kategoriska – naudas nav! Kad runas no pensionāru puses kļuva augšējiem ausīs cērtošas, šamējie atjēdzās, ko nozīmē pensionāru masa ne tik tālajās vēlēšanās, un atbildē sāka mainīt noliegumu, jo uz āķa taču jāliek ēsma… Vai ne?
Nav šaubu, ka pasauli un īpaši visus tos, kas, kā mēdz izteikties, karu redzējuši „dzīvajā", vairāk vai mazāk, bet noteikti vismaz neomulīgi, lai neteiktu diktāk, skāra un arvien skar notiekošais Korejas pussalā, kur jo spilgti redzams, kas uzrūdzis no sarkanā ierauga tam pieejamajā teritorijā. Augonis, kas cītīgi barots sarkanām idejām, kļuvis par histērisku draudu pats sev un zināmā mērā pasaulei. Te diezin vai var līdzēt padoms – ar trakiem pa labam. Varbūt nomierināsies paši, kad pietrūks, ko kost.
Labi. Mēs – mazdārznieki – piķējam tomātus. Dzeltenos.
Autors: OĻĢERTS SKUJA