„Es nedzīvoju pilsētā, bet reizēm mēdzu aizbraukt pastaigāties ar suni dzīvnieka socializācijas nolūkos. Pirmais galamērķis ir jaunais, skaistais un salīdzinoši mierīgais gājēju celiņš gar Rūpniecības ielas apvedceļu. Kā jau kārtīgai, likumpaklausīgai lauku meitenei pieklājas, vienmēr līdzi ir vairāki maisiņi suņa ekskrementu savākšanai (to paredz likums).
Kad sunītis savu „darbiņu" bija padarījis, neraugoties uz to, ka apkārt mētājās vēl vairākas citu suņu „dāvaniņas" (un stāsts ne īsti par to), godīgi ekskrementus savācu, bet, izstaigājot visu gājēju ceļu, neatradu nevienu pašu atkritumu konteineru, kurā šos „dārgumus" izmest. Tā nu ar visu „pievilcīgo" nešļavu devos dziļāk pilsētā, kamēr netālu no kultūras nama, autobusa pieturā, beidzot atradu atkritumu kasti.
Varbūt tomēr, ja uz gājēju ceļa būtu atkritumu konteineri, tik daudz suņu ekskrementu nemētātos? Nedomāju, ka kādam ir ļoti patīkami doties cauri visai pilsētai ar šādu maisiņu rokās, sevišķi dienas gaišajā pusē. Bieži redzu jaunās māmiņas, kas pa apvedceļu stumj bērnu ratiņus. Kļūs siltāks, pastaigāsies ģimenes ar maziem bērniem. Ne jau tikai suņu ekskrementus nav, kur izmest – tāpat nav padomāts arī par vienkāršiem sadzīves atkritumiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.04.2013.
Autors: LAURA VOITIŅA