Kad pirms pusotra gada tika veidota jaunā valdība, daudzi „reformu un tiesiskuma" koalīcijā sastiķētajai trīsvienībai ilgu mūžu neparedzēja, jo tā atgādināja Ivana Krilova labi zināmās fabulas par līdaku, vēzi un gulbi dzīvu iemiesojumu. Visai drīz pēc valdības apstiprināšanas pazuda arī skaļie lozungi par cīņu pret oligarhiem. Mērķis taču bija sasniegts, koalīcijā no tiem nav ne miņas, un beidzot valdība var sākt strādāt bez šo ietekmīgo cilvēku iejaukšanās, vai ne?
Sākotnēji šķita, ka valdības darbs, kaut arī ne bez problēmām, rit visai mierīgi. Taču pēdējā mēneša notikumi – gan nespēja nodrošināt vienprātīgu balsojumu, apstiprinot satiksmes ministru Anriju Matīsu, gan 16. marta notikumi, gan izglītības ministra un ekonomikas ministra konfrontācijas ar pārējiem kabineta locekļiem un sabiedrības grupām – liecina par pretējo. Pēdējais smagais pārbaudījums būs lēmums par „Liepājas metalurga" nākotni, un tas Valda Dombrovska valdībai var būt liktenīgs. Daudzuprāt, tas nav nepieciešams, jo nav labākas alternatīvas, un palikšana kaut uz laiku bez valdības valstij radīs sarežģījumus. Esmu ievērojis, ka Latvijas politiķus un sabiedrību šausmina doma, ka valsts uz ilgāku laiku varētu palikt bez vadības. Šī apziņa mūsos tiek potēta jau no 90. gadu vidus, kad politiskā nestabilitāte, atsevišķu valdības locekļu „galvu ripošana" un cirks Saeimā bija ikdienas parādība. Lai kādi politiskie vēji pūstu un iekšpolitiskie skandāli plosītu mūsu valsti, vienu lietu nedrīkstēja pieļaut – un tā ir palikšana bez valdības. Lai vai kādai (mazākuma, vairākuma, varavīksnes utt.) – tai jābūt, jo vienmēr pie apvāršņa bija kāds nozīmīgs iekšpolitisks/ārpolitisks mērķis vai uzdevums, kas pilnībā izslēdza pat iespēju, ka Ministru kabineta ēka paliek bez saimnieka. Sākotnēji mums bija jānostiprina sava neatkarība, jāveic naudas reforma, pēc iespējas mazāk traumējoša pāreja no viena režīma uz otru. Šādos
apstākļos ieslīgt ilgos kašķos par to, kādam jābūt valdības sastāvam, būtu bezatbildīgi, pat pretvalstiski, vai ne? Šim periodam sekoja cīnīšanās ar ekonomiska rakstura problēmām, banku krīzēm un Latvijas uzņēmēju sāpīgo apdedzināšanos Krievijas tirgū. Kā nu bez valdības. Tad nāca lielie ārpolitiskie robežstabi, kas nu jau bija rokas stiepiena attālumā, vien tāds sīkums, kā vietējās likumdošanas salāgošana ar NATO un Eiropas Savienību. Iestāšanās abās starptautiskajās organizācijās bez stabilas valdības, kas ik pa laikam atgādinātu par Latvijas kursa nemainību, būtu neiespējama, jo starptautiskie partneri mūsu valsti neuztvertu nopietni. Citējot katru otro tūkstošgades mijas Latvijas politiķi, „tā būtu rotaļāšanās ar Latvijas pastāvēšanu". Kas tālāk? Ak jā, burbuļa plīšana, lielā ekonomiskā krīze un to pavadošā „Parex" glābšana, milzu aizņēmums un Vislatvijas jostu savilkšanas sacensība. Krīzes gados vairāk kā jebkad iepriekš bija nepieciešams, lai Latvijai būtu stabila valdība, kas spēj pieņemt sabiedrībā nepopulārus, taču valsts izejai no krīzes absolūti nepieciešamus lēmumus, un šis stabilitātes garants (nejaukt ar citu pirmskrīzes valdības garantu) bija Ministru prezidenta amatā joprojām esošais Valdis Dombrovskis, ar kura veikumu Latvijas notikumiem mazāk sekojoši cilvēki var iepazīties paša premjera sarakstītā grāmatā, kuru, kā noprotams, citas valdības vēlas izmantot kā mācību līdzekli.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.04.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS