1949. gada 25. marts ieies mūsu jaunās valsts nesenajā vēsturē kā viena no tās drūmākajām lappusēm. Šajā dienā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un Padomju Savienības Tālo Austrumu reģioniem. Kopumā deportācijas piedzīvoja aptuveni 44 000 cilvēku, viņu vidū bija ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Diemžēl daudziem brauciens lopu vagonos vai smagā dzīve izsūtījumā bija liktenīga.
Lai šī, kā arī citas ar deportācijām un represijām saistītās mūsu tautas vēstures lappuses nenonāktu aizmirstībā, jau piekto reizi tika rīkota starpnovadu konference „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" 22. martā Madonā. Konferences, kurā piedalījās aptuveni 200 cilvēku no Madonas, Alūksnes, Apes, Balvu, Baltinavas, Viļakas, Rugāju, Gulbenes, Cesvaines, Lubānas, Varakļānu un Ērgļu novada, idejas autors ir Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Vanags. Pasākums pulcēja gan represētos, gan skolēnus un skolotājus, gan pašvaldību pārstāvjus, veidojot savdabīgu tiltu starp dažādām paaudzēm, kurām bijis lemts augt atšķirīgos apstākļos.
Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, atklājot konferenci, uzsvēra, ka tās pamatuzdevums ir salikt jaunajai paaudzei pareizos akcentus.
– Mēs dzīvojam labā un demokrātiskā valstī, un mums ir pamats ar to lepoties. Taču vienlaikus mums ir jāatskatās un jāapzinās, cik daudz par to ir samaksāts. Tikai saliekot pareizos akcentus un izvērtējot vēstures notikumus, mēs patiesi spējam izbaudīt to, kas mums ir un par ko mūs pamatoti varētu apskaust simtiem citu tautu. Pirms konferences centos iztēloties, kā jūtas cilvēks, kas ar visām saknēm tiek izrauts no savas valsts, savas dienas esības, un sapratu, ka tā īsti dzīvē nav bijis līdzīgas pieredzes, ar ko salīdzināt. Manai ģimenei deportāciju un
represiju pārbaudījums ir gājis secen. Neraugoties uz to, katram cilvēkam, kas pārdzīvojis kritiskus brīžus, ar laiku tie paliek aizvien netveramāki un informāciju par tiem nodot tālāk citiem kļūst sarežģīti, taču tieši tas ir uzdevums, ar kuru mums ikdienā jāstrādā, un konferenci es uztveru kā šī darba kulmināciju, kas jaunajai paaudzei ļauj kaut vai nedaudz izprast tā laika notikumus un pārdzīvojumus, kas viņu vecvecākiem vai citiem, tagad jau vecākās paaudzes cilvēkiem, bija jāizcieš. Mūsu uzdevums ir kopīgi iet uz vienu mērķi, – konferences dalībniekus uzrunāja Andrejs Ceļapīters.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.03.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto