1930. gados, akcijas „Apceļo dzimto zemi" laikā, Madona tūristu uzmanību īpaši izpelnījās ziemā, jo pilsētas apkaime jau tad bija atzīta par vienu no labākajām slēpošanas vietām, un šī tradīcija arī tagad tiek veiksmīgi turpināta.
Ziemas, īpaši slēpošanas, prieku baudītāji 1930. gados tika aicināti un iedrošināti doties uz Latvijas augstāko virsotni, atgādinot, ka „tad, kad ap Daugavu pie Rīgas brauc ratos, Gaiziņkalna augstienē vēl brauc ragavās, un kad Zemgalē rudzu lauki jau zaļo, Gaiziņa piekalnēs vēl sniegs". Līdz dzelzceļa līnijas Rīga-Ērgļi atklāšanai 1937. gadā slēpotāji ar vilcienu devās līdz Mārcienai vai Madonai. Tā laika atmiņās lasām, ka Rīgas vilciens svētdienu rītos apstājās arī iepretim Smeceres krogam, lai izlaistu slēpotājus. No slēpotāju vilciena gidu vadībā cilvēki sadalījās vairākās grupās, daļa slēpoja vien 3 kilometru maršrutā, citi atpūtas dienu pavadīja tuvākos pauguros, sportiskākie devās uz Gaiziņkalnu, „pa ceļam nopulierējot vēl veselu rindu kalnu". Vakarpusē visi, vienādi izmirkuši un nosaluši, saradās krogā, kur burbuļoja lielais tējas katls. Pilsētnieki, meklēdami kādu siltāku vietu, mēdza ielīst pat kūtī pie sivēniem. Kad pa tālruni padeva ziņu, ka vilciens izies no Madonas, slēpotāji pāri pļavai virzījās uz uzbēruma pusi. 1935. gada janvārī divas svētdienas izbrauca tūristu vilcieni, ar kuriem Madonā ieradās kopā ap 1000 slēpotāju.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 20.03.2013.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
Foto no Intas Zeltiņas arhīva