Pēc ministra E. Sprūdža ieceres publiskošanas par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu (novadu skaits varētu tikt samazināts līdz 20) virs mazajiem novadiem atkal ir savilkušies „negaisa mākoņi". Viedokli, vai tiešām maziem novadiem nav nākotnes, lūdzu izteikt Lubānas novada domes priekšsēdētāju Tāli Salenieku.
Varam pastāvēt
– Tā jau uzskata ministrs, ka mēs nevaram pastāvēt un attīstīties, bet, ja viņš to jautātu mums, mūsu atbilde būtu cita. Ja grib taisīt reformu, tad ir jābūt skaidriem mērķiem, ko īsti grib sasniegt. Pašlaik izskatās tā, ka, ja ministra amatā ir cilvēks no Reformu partijas, tad ir jāīsteno arī reformas kaut vai tikai reformu pēc. Pietrūkst tikai argumentu un pamatojuma, ir kaut kādi pieņēmumi, bet īstas izpētes, analīzes un jēgas jau nav. Ja tiek veidoti lieli novadi, tad mums ir pretjautājums, kādi ieguvumi būs Lubānas novadam, apvienojoties lielā pašvaldībā. Pagaidām to neviens nevar pateikt, – akcentē Tālis Salenieks. – Nepārliecina arī skaidrojums par lielākām iespējām teritoriāli lielākos novados piesaistīt investīcijas. Arī tā ir sava veida acu aizmālēšana. Tad jau vispirms būtu godīgi jāpasaka, cik liels finansējums tika piešķirts pilsētām un lielajām pašvaldībām no pilsētvides programmas, investīciju naudas, no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, cik bieži mazie novadi, radot
mākslīgus šķēršļus, tiek ierobežoti, liedzot pieeju Eiropas naudas piesaistei. Taču mēs ne sliktāk par lielajiem novadiem esam spējīgi apgūt investīcijas. Jautājums gan ir par to, kādus projektus ir vērts īstenot ilgtermiņā. Nav lielas jēgas uzsākt desmitiem jaunu projektu, sataisīt lielu kredītportfeli, lai pēc tam tie, kas nāks pēc mums, nākamajos 20 vai 30 gados lauzītu galvu, kā samaksāt aizdevumus. Katrā ziņā savā pašvaldībā mēs domājām arī par to. Var jau, ņemot kredītus, izbūvēt skaistus gājēju trotuārus, kā saka, visās pļavās, bet vai tā ir prioritāte numur viens?
Mēs neatbalstām ministra ieceri samazināt novadu skaitu. Diemžēl mūsu viedokli neviens neņem vērā. Tā tas bija arī ar deputātu skaita samazināšanu, jo, kad tam nepiekrita lielie novadi un būtībā izgāzās ministra iecere, tad to samazināja tikai novados ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000, lai nevarētu teikt, ka nekas netiek darīts. Un te runa nav par to, ka mēs drebētu par savām vietām. Nevar runāt arī par lielām administratīvajām izmaksām. Arī deputātu atalgojuma izmaksas ir smieklīgas (ap 2000 latu gadā) – tur pat vienas apkopējas algai nesanāk.
Ja nu tomēr teritoriālo reformu grib turpināt un veidot lielus centrus, ir jādomā par 2. līmeņa pašvaldībām, bet tādā gadījumā ir jābūt arī atbilstošam finansējumam. Reģioniem, nevis ministrijām Rīgā, vajadzētu lemt par novadu turpmāko attīstību, bet droši vien ministrijas tam nepiekritīs, jo tādā gadījumā vajadzēs šķirties no naudas, bet partijām – no politiskās ietekmes.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA