– Esmu gandrīz barkaviete. Mani vecāki kristīti Barkavas baznīcā, mācījās Barkavas skolā. Dzimtās mājas atrodas netālu no Lubānas klāniem, pie slūžām, ir tāda apdzīvota vieta Ikaunieki, – jautāta par savām saknēm, atklāj SILVIJA SMELTERE.
– Esmu augusi četru bērnu ģimenē, jau kopš bērnības vecāki mūs radināja pie darba, jo citādi vienkārši nevarēja. Mēs dzīvojām laukos, bija sava saimniecība, kur vajadzēja strādāt. Vasarās strādāju sovhozā, lai palīdzētu sapelnīt naudu skolai, jo mamma bija vienīgā pelnītāja. Pamatskolu es pabeidzu Degumniekos, bet vidusskolu – Lubānā.
Jau no mazām dienām man ļoti patika skolotāja darbs. Tam bija divi iemesli – skolotāji varēja staigāt, smuki saģērbušies, padusē ielikuši žurnālu un grāmatu, un, otrkārt, viņiem nebija fiziski smagi jāstrādā.
Pēc vidusskolas gadu mācījos Rīgā pionieru vadītāju skolā un tad sāku strādāt Murmastienes pamatskolā par pionieru vadītāju, un iestājos Latvijas Universitātē vēsturniekos neklātienē. Murmastienē nostrādāju tikai divus gadus. Tas bija laiks, kad man likās, ka sliktu cilvēku vispār nav, ka es varu visu, protu visu un viss man sanāk lieliski. Taču tad vasara diemžēl nāca ar vilšanos, un es sāku meklēt darbu citur.
1981. gadā Barkavā tika atvērta lauku profesionālā vidusskola, un es tur sāku strādāt par komjaunatnes sekretāri, vēlāk – par lietvedi, skolotāju, mācību daļas vadītāju, un nu jau desmit gadu esmu direktore. Būtībā skola ir mana dzīve, tā ir mana jaunība, manu bērnu bērnība, mani augstskolas gadi. Darbs Barkavas Profesionālajā vidusskolā ir prasījis vairāk nekā Darba likumā noteiktās stundas. Tās ir bijušas gan nakts stundas, gan brīvdienas, gan svētku dienas, gan atvaļinājuma laiks. Skola – tas ir mans dzīvesveids, es dzīvoju, lai skola būtu, un skola ir, lai es būtu.
Man spēku dod ģimene, manas mājas – mani trīs bērni ar otrajām pusītēm, vīrs un mazmeitiņa, mani draugi, mani kolēģi. Labi jūtos tad, kad visiem manējiem ir labi, kad viņi ir man apkārt. Tagad, kad bērni ir jau aizgājuši plašajā pasaulē, visiem kopā būt gan neiznāk tik bieži. Taču mūsdienās ir dota laba iespēja satikties virtuāli. Arī mana ģimene ir tradicionālā Latvijas ģimene – vecākā meita jau astoņus gadus strādā un dzīvo Londonā. Visvairāk sāp tas, ka viņa Londonu sauc par savām mājām… Taču ir tā, kā ir, un, manuprāt, labāk lai dzīvo ārzemēs „normālu" dzīvi, nevis Latvijā „sitas" ar nabadzību. Skumji, bet fakts.
Mans vaļasprieks ir puķes, ļoti patīk strādāt ārā, sakopt mājas apkārtni, sastādīt tik daudz puķu, lai visu vasaru pagalms ziedētu. Mīļākās man ir agra rīta stundas, kad tikko mostas daba, kad mostas cilvēki, kad viss smaržo tā īpaši…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva