Pulkvedis O. Kalpaks savu misiju turpina. Viņš bija un paliek Ticības Zvaigzne ikvienam un visiem kopā. Pulkveža mūžs tikai 37 gadi, bet tā spožums ir žilbinošs.
Aiziedams Aizsaules ceļos, Oskars Kalpaks piecēla tautu cīņai par neatkarīgu un brīvu Latviju, kļūstot par simbolu varonībai, uzticībai un godīgumam. Pulkvedis un viņa Aizsaules pulki mūžīgi būs sardzē par savu tēvu zemi, mūžīgi kopā ar šodienas karavīriem.
Šogad, kārtējo reizi 6. martā pulcējoties Visagala kapsētā, atcerēsimies, kā bija 1993. gadā, kad vairāk nekā pēc pusgadsimta madonieši oficiāli atjaunoja šo svinīgo brīdi pie Oskara Kalpaka pieminekļa. No tā laika nemanot pagājuši 20 gadu, bet no atmiņas nav pagaisusi svinīgā noskaņa, satraukums – kā viss izdosies – un gandarījums par padarīto.
Bet sākums Oskara Kalpaka godināšanai 6. martā, kad 1919. gadā stāja pukstēt varonīgā karavīra sirds, bija 1992. gada 6. martā Rīgā. Atdzimstošās Latvijas armijas komandieris, arī nācis no Madonas, pulkvedis Dainis Turlais kopā ar saviem domubiedriem noorganizēja godasardzi pie Brīvības pieminekļa, kur plecu pie pleca stāvēja bijušie virsnieki no Latvijas armijas un jaunie karavīri. Pēc piemiņas brīža Štāba bataljons, robežsargi un Štāba orķestris devās uz Brāļu kapiem… Tiem laikiem ļoti drosmīgs bija D. Turlā lēmums: ar dziesmu nosoļot gar Baltijas kara apgabala štābu un pa K. Valdemāra ielu, Miera ielu līdz Mūžīgajai ugunij… Rīdzinieki redzēja soļojam savas valsts karavīrus, un par šo notikumu ar radio un TV gādību uzzināja cilvēki visā valstī.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 05.03.2013.
Autore: EDĪTE SONDOVIČA
OĻĢERTA SKUJAS foto no arhīva