– Pēc Gunnara Treimaņa vārdu skaidrojuma Diāna apbrīnojami viegli satiekas ar partneriem. Bez sāpēm risina vissarežģītākos jautājumus, viņai ir pārliecība par savas izvēles pareizību, profesijā Diāna gūst vērā ņemamus panākumus. Ja kaut ko ļoti grib, tas arī piepildās. Ir apbrīnojami precīza, – runājot par savu vārdu, atklāj ērglēniete DIĀNA KUZINA.
– Man mans vārds patīk, un lielākajai daļai tulkojuma varu piekrist, īpaši, ja runa ir par precizitāti. Strādāju par bibliotekāri, kur šī īpašība lieti noder. Ar cilvēkiem cenšos uzturēt labas attiecības, ļoti neciešu saspīlējumu un negatīvas izpausmes.
– Kā es tiku pie vārda? – pārjautā Diāna. – Lai atbildētu uz šo jautājumu, bija jājautā mammai – viņa to zina vislabāk. Kad mamma bija Dagdas slimnīcas dzemdību nodaļā, televīzijā raidīja amerikāņu dziedātāja Dina Rīda koncertu, un viņa nolēma – ja būs dēls, dos vārdu Dins, ja meitene – Dina. Savukārt, kad mani krustīja, mācītājs ieteica rakstīt – Diāna.
Diānas dzimtā puse ir Latgalē. – Bet dzīvē ir sanācis, ka no četru gadu vecuma dzīvoju Brakos, kur mammai piedāvāja darbu. Tā no Latgales pārcēlāmies uz Vidzemi.
Absolvēju Ērgļu vidusskolu un mācības turpināju LU Filoloģijas fakultātē – esmu krievu valodas un literatūras skolotāja. Kāpēc krievu valoda? – daudzi to jautā. Patīk šīs valodas skanējums, kultūra, tās enerģētika. Acīmredzot arī dzimtas saknes dod savu.
Brakos dzīvots un strādāts kopā 20 gadu. Tur arī nosvinētas kāzas, tai laikā piedzima dēls Gundars, kas šobrīd mācās Ērgļu vidusskolas 9. klasē.
Strādāju Ērgļu Profesionālajā vidusskolā – esmu bibliotekāre. Nezināju, ka man patīk šis darbs, lai gan, kad biju maza, jau tad man bija sava grāmatu kartotēka. „Es fondoju" – tā teicu, kad man jautāja, ko daru.
Tagad es daru darbu, kas man patīk. Esmu sapratusi, ka visam dzīvē ir jābūt līdzsvarā – nedrīkst pārāk aizrauties ar kādu vienu lietu, jo tad noteikti kāda cita no tā cietīs.
Kas patīk brīvajā laikā? Rokdarbi (adīšana, tamborēšana), patīk saimniekot virtuvē, aizraujos ar kulināriju, vasarā rušinos dārzā. Un, protams, kaķi. Kaķim man ir jābūt blakus vienmēr. Bērnībā daudz laika pavadīju pie saviem vecvecākiem. Kad vasarā visi gāja pie siena, mani ņēma līdzi uz pļavu, nosēdināja uz segas, un līdzās man vienmēr sēdēja kaķis, kas mani „sargāja".
Piedalos arī pašdarbībā – dziedu Ērgļu jauktajā korī.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva