JŪLIJA SPIRIDONOVA-RODČENKO ir madoniete, kas pēc studijām atgriezusies savā dzimtajā pilsētā. – Man ļoti patīk mana pilsēta. Tā man ir ļoti tuva, jo te pagāja mana bērnība. Te dzīvo mani vecāki. Katrs Madonas stūrītis ir saistīts ar daudziem piedzīvojumiem, dzīves mirkļiem – gan skumjiem, gan priecīgiem -, bet tāda ir dzīve, un atmiņas ir ļoti svarīgas – tas viss paliek dziļi sirdī. Madonā pat gaiss ir citādāks, šeit es varu brīvi elpot, – var just, ka Jūlija patiešām ir savas pilsētas patriote.
Runājot par savu vārdu, viņa atklāj, ka vecāki ļoti vēlējušies, lai viņu dzīvē ienāk meitiņa. – Tētis jau iepriekš bija izvēlējies vārdu Jūlija. Man patīk savs vārds. Arī vārda tulkojums gandrīz precīzi raksturo mani. Esmu cilvēks, kas paļaujas uz sevi, esmu asprātīga un protu izkļūt no jebkuras situācijas. Pārkožu ne vienu vien cietu riekstiņu, – ar smaidu teic jaunā sieviete.
Šis Jūlijai ir tikai otrais darba gads Madonā, bet daudzi madonieši jau ir iepazinuši atsaucīgo un smaidīgo Madonas slimnīcas fizioterapeiti. – Pēc vidusskolas beigšanas devos studēt uz Daugavpils Universitāti, kur apguvu fizioterapeita profesiju. Man ļoti patīk mans darbs. Ir labi apzināties, ka pie tevis atnākušajam pacientam esi varējis palīdzēt. Šādos brīžos pārņem gandarījums par paveikto, – atzīst Jūlija un piebilst, ka visgrūtākais viņas darbā esot motivēt pacientus sadarboties.
– Daži pacienti neizprot līdz galam savas veselības problēmas, ievelk tās līdz hroniskai stadijai un neapzinās no tā izrietošās sekas. Ar pareizu vingrošanu, kustībām savu organismu var savest kārtībā, – ir pārliecināta speciāliste. – Fizioterapeita darbs ir diezgan smags gan fiziski, gan emocionāli. Garās dienas beigās bieži vien jūtu gan garīgu, gan fizisku nogurumu. Zināmā mērā arī es pati esmu paciente, tāpēc cenšos ievērot kustību ergonomiku darbā, vingroju, apmeklēju baseinu, un kas var būt labāks par pastaigu svaigā gaisā! Maniem pacientiem taču ir svarīgs labs piemērs. Kustības ir mūsu dzīve, bez tām nevaram pilnvērtīgi izjust dzīves garšu. Galvenais to darīt ar prieku, pozitīvām emocijām. Liela nozīme ir domām un psiholoģiskajam stāvoklim, kas rada stimulu tālākai darbībai.
Man ir 25 gadi, un es sāku aizdomāties, ka nevar sevi visu veltīt tikai darbam, ir jārod laiks arī sev un ģimenei. Šķiet, ka dzīve ir gara un mēs daudz ko vēl paspēsim, bet tas tā nav. Noteikti vajag izmantot iespēju ceļot, iepazīt pasauli, tradīcijas, cilvēkus. Pagājušajā gadā pabiju Maskavā, Turcijā, Vācijā, Šveicē. Ir ļoti labi mainīt vidi, jo tad dzīve nešķiet tik vienveidīga – tas ir kā jauns elpas vilciens. Sevi vajag mīlēt, un jūs mīlēs arī citi cilvēki, – spriež Jūlija.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva