– Dzimusi esmu Liepājā, bet bērnību un skolas gadus pavadīju Saikavā. Mācījos Kalna astoņgadīgajā skolā. Kad sāku apmeklēt Madonas mūzikas skolu, pārgāju uz Madonas 1. vidusskolu. Tā ir sanācis, ka dzīve mani ir atvedusi uz manu vecvecāku dzimto pusi. Mans vectēvs bija meirānietis, vecmamma – lubāniete, es dzīvoju abām vietām tieši pa vidu – „Līdumniekos", – stāsta DACE MEŽSARGA.
– Apprecējos ar lubānieti, tāpēc ilgus gadus nodzīvoju Lubānā, dzīvoklī (tas bija mans jaunības sapnis – dzīvot dzīvoklī). Strādāju Lubānas bērnudārzā „Rūķīši" par pirmsskolas skolotāju, jo pēc pirmās izglītības esmu pirmsskolas skolotāja. Pienāca laiks, kad visiem pedagogiem vajadzēja augstāko izglītību, un par to es tagad varu vien priecāties – esmu ieguvusi arī skolotāja-logopēda specialitāti un speciālās izglītības skolotāja profesionālā maģistra grādu. Līdz 2012. gada novembrim strādāju Meirānu Kalpaka pamatskolā par speciālo pedagogu, biju direktores vietniece mācību un audzināšanas darbā. Šis bija mans sirdsdarbs. Patika skolas ģimeniskā vide, skolēni – ar tiem varēja un arī tagad var kalnus gāzt, darbinieku kolektīvs un skolotāju komanda…
Ir sanācis dīvaini: kamēr strādāju Meirānos, dzīvoju Lubānā. Pēdējos gados arvien biežāk uznāca vēlme pēc savas mājas, pēc savas zaļās zāles. Pavisam negaidot izdevās samainīt dzīvokli pret lauku māju (pie tam vēl manas dzimtas pārstāvju celto māju). Un tagad es strādāju Lubānā, bet dzīvoju gandrīz Meirānos, kā es saku – „savos likteņa līdumniekos". Pagājušā gada nogalē Lubānas novadā tika izsludināts konkurss uz bāriņtiesas priekšsēdētāja amatu, un es pieteicos. Tagad atkal mācos… Bet darbs man patīk, noder skolā strādājot gūtā pieredze. Taču šajā darbā ir daudz jāsaskaras ar dzīves tumšāko pusi, tas sarūgtina – tik daudz negāciju.
Pēc Gunnara Treimaņa vārdu skaidrojuma, Dace ir pašapzinīga, komunikabla, stingra, kaut arī dzīve Daci berž ar deviņiem sārmiem, viņa iziet kā uzvarētāja. Sabiedrībā Dace jūtas kā zivs ūdenī, priekšroku vienmēr dod darbībai. Neizdāļā savu sirdi pasaulei… Lielākajai daļai pilnībā piekrītu – esmu aktīva, vienmēr kaut ko organizēju, un tas man patīk. Vienīgi par tiem dzīves sārmiem… – man gan liekas, ka mani dzīve līdz šim ir lutinājusi. Man ir ģimene, izauguši trīs bērni (Madars – 23, Kristaps – 20 un Ilva – 18), es daru darbu, kas man patīk, laiks atliek arī vaļaspriekiem –
rokdarbiem un dejošanai, teātra spēlēšanai, piepildījies sapnis pēc zaļās zāles, kopā ar domubiedriem esam nodibinājuši biedrību „Meirānieši", kur aktīvi darbojamies, nedaudz darot interesantāku ikdienu. Ko vēl var vēlēties? Vēl nepiekrītu, ka pasaulei neizdāļāju savu sirdi. Tā tas nav. Man ir ļoti grūti cilvēkiem atteikt, ja metos kādā darbā – tad ar sirdi un dvēseli…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva