Vecumdienas vadu Ošupes pagastā. Dzīve rit mierīgi. Mums ir labs ģimenes ārsts, brīnišķīga feldšerīte, laba skola, divi veikali, skaists tautas nams un bibliotēka, sava pasta nodaļa, enerģisks pagasta vadītājs, samērā laba autosatiksme. Un ko tad vairāk? Ja tikai būtu laba veselība!
Esmu veca lauku sieva, pensionāre, invalīde, no „reņģu ēdājiem". Gribu padalīties ar citiem savos uzskatos. Savā laikā 33 gadus esmu nostrādājusi vienā darbavietā un vienā profesijā. Pēc manām domām, esmu strādājusi godprātīgi: darbā gājis gan labi, gan ne tik labi, bet par savām pieļautajām kļūdām zaudējumi bija jāatlīdzina naudas izteiksmē, kaut alga bija niecīga. Kad aizgāju pensijā, mēneša devums bija 25 rubļi (padomijas gadi), gūta vesela buķete slimību un invaliditāte uz mūžu. Ar visu šo smago nastu bija jāprot sadzīvot. Šobrīd par pensiju nevaru žēloties. Cik nu ir, tik ir. Par medikamentiem katru mēnesi ļoti daudz jāsamaksā, tāpat vēl elektrība, telefons, ūdens, laikraksti (tos varu atļauties arvien mazāk), vēl jāatvēl kāds santīms bērniem, mazbērniem, pašai – cik nu atliek, par to esi priecīgs.
Tagad par veikalā nozagtu alus pudeli vai maizes klaipu ierosina krimināllietu. Pareizi! Nezodz! Atmaksā! Bet kā lai saprot situāciju mūsu valstī, kad bankā pazūd miljoni: tur taču arī ir priekšnieki, grāmatveži, kuri ir tik lieli „nezinīši", ka neviens nekur neko nezina. Visi gali ūdenī! Cik ir to notiesāto? Un vai to trūkstošo summu (visu) kāds ir atmaksājis? Bet par alus pudeli var ielikt cietumā!… Nesaprotami ir tie „kungu" ceļi un mūsu valsts likumi…
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.01.2013.
Autore: Ošupes pagasta iedzīvotāja
Redakcijas piebilde: Madonas novada sociālais dienests ar šā gada izmaiņām saistošajos noteikumos, kas skars iedzīvotājus, solīja iepazīstināt pēc to pieņemšanas, mēneša laikā.