Vai pamanījāt, ka ir kļuvis nedaudz gaišāks? Tad, kad uzspīd saule un saņemam vairāk gaismas, vairojas arī cerības. Vismaz par to, ka gan jau pārziemosim un uz pavasara pusi kļūsim optimistiskāki.
Tikmēr turpinās ar sniegu un arī salu bagātā ziema, ar augstajām apkures izmaksām, karstajiem rēķiniem par siltumu, arī citiem komunālajiem maksājumiem. Ja vēl uzbrūk vīrusi un jādodas uz aptieku pēc zālēm, tad – rēķini, kā gribi, makā robs. Saka jau, ka vēlmes ir jāsaskaņo ar iespējām, taču pozitīvu iespēju panākt izmaiņas ienākumu un izdevumu sabalansēšanā daudzi joprojām savā zemē nesaskata. – Strādāju, bet galus savilkt nevar. Cik ilgi eksistēšu? – teica kāda paziņa un devās darbā uz Angliju, tiesa gan, ar domu, ka atgriezīsies, tikai nedaudz jāpapelna.
Cik gan ir to, kas tic, ka darbosies valdības plāns, kā atgriezt mājās ekonomiskajā emigrācijā aizbraukušos tautiešus. Ja nu varbūt mājās pārradīsies tie, kas nav aizbraukuši ar visu ģimeni.
Ziemas vakaros, klausoties ziņas, skatoties TV, daudz jādomā par tik lielo plaisu starp līmeni, kādā var dzīvot vienā valstī. Kad valsts uzņēmumu vadītājiem tomēr būs jāsamierinās ar atalgojumu, kas ir mazāks, nekā paši bija vēlējušies, nudien paspruka: "Nabadziņi!"
Ko lai saka tie, kuri saņem minimāli noteikto darba algas apmēru, kas patlaban ir 200 latu? Ko lai izkalkulē pensionāri, kam pensija ir pat zem šī cipara? Kā norādījis tiesībsargs Juris Jansons, minimālās algas apmērs ne tuvu nav uzskatāms par taisnīgu, kādu to paredz pārskatītā Eiropas Sociālā harta. Atbilstoši hartai valsts apņemas atzīt strādājošo tiesības uz tādu atalgojumu, kas tiem nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus. Pēc ekspertu aprēķiniem, šādam atalgojumam jābūt vismaz 66% no nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju vai 68% no vidējās algas – attiecīgi 303 vai 360 latiem.
Valdība zina, kādam jābūt valsts noteiktās minimālās darba algas apmēram, bet tā vietā, lai palielinātu patlaban noteikto apmēru no 200 latiem līdz vismaz 303 latiem, valsts izvēlas nogaidošās nerisināšanas pieeju – pauž tiesībsargs. Ja palielinātu minimālo darba algu, pieaugtu strādājošo skaits, kas nebūtu pakļauti nabadzības riskam. Šādas pozitīvas izmaiņas skartu vismaz 35 procentus strādājošo, varbūt tiktu mazināta sociālā spriedze, bet cilvēki, kuri dzīvo no sociālajiem pabalstiem, sāktu meklēt darbu. Ir nesaprotami, ja uz ielas pienāk klāt jauns cilvēks un prasa aizņemties piecīti. Ja kādreiz satikšot, varbūt atdošot.
Autore: IVETA ŠMUGĀ