Valsts uzņēmumu vadītāji, valdes locekļi, ministri ir neslēpti un slēpti alkatīgi, bet arī neorientējas Latvijas ekonomikā un skarbajā realitātē valstī. Par to liecina satiksmes ministra Aivja Roņa (pēc izglītības vēsturnieka) atļauja paaugstināt dažāda ranga ierēdņiem un ministriem algas, kas arī apjomīgi un nekavējoties tika izdarīts.
Pēc Saeimas priekšsēdētājas S. Āboltiņas vārdiem, tā esot iznācis, jo ministrs esot nācis no vides un darbiem ar augsti materiāliem nodrošinājumiem. Bet kādi nodrošinājumi ir tautai, īpaši ārpus Rīgas?
Jā, atzīstu, vadīt kādu ministriju, uzņēmumu, valsts vai privāto, ir intelektuāls darbs, bet tikai, ja dod rezultātus. Kādi rezultāti ir „Latvijas mežiem" (izpārdoti zviedriem), „Latvijas dzelzceļam" (nenoslēgti līgumi, neremontētas stacijas), Veselības ministrijai (medicīnas stāvoklis ir „n" vietā no beigām starp civilizētām valstīm), Labklājības ministrijai (Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās un uzlabo genofondu citās valstīs Eiropā, Āzijā – jā, jā, arī tur -, Skandināvijā utt.).
Visas ministrijas attaisnosies un teiks, ka nav attiecīgu likumu, lai darītu citādāk, bet kas ir tiesīgs tos pieņemt pareizus? To nevaram mēs, ar trūcību pazemotie un no Eiropas regulām nepasargātie. Taču daļa iedzīvotāju ekonomē ne tikai latus, bet arī santīmus, lai samaksātu komunālos maksājumus, tādējādi sponsorējot politiskos nespeciālistus padomēs.
Vēl – kas ir politiskā atbildība? Kādas tai ir sekas? Vai kādu izslēdz no partijas, atlaiž no darba, pazemina amatā? Skaidrs, ka tā nav ne politiska, ne personiska atbildība, bet gan skaisti frizēta daiļrunība.
Autore: VALDA BĒRZIŅA